Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Vispārējās izglītības pilnveidotā mācību saturā mēs orientējamies uz laimīga cilvēka veidošanos un mācību procesā vienlīdz nozīmīgs ir gan intelektuālais aspekts, gan sociāli emocionālo attīstība. Tas iespējams mācību vidē, kura ir fiziski un emocionāli droša. Sociāli emocionālās mācīšanās laikā tiek apgūta prasme saprast sevi un citus, veidot pozitīvas attiecības ar vienaudžiem un pieaugušajiem, kā arī pieņemt atbildīgus lēmumus. Šādi vēsta informatīvs materiāls, kas veltīts sociāli emocionālās mācīšanās koncepcijai. Raidījumā Ģimenes studija skaidrojam, kā šī koncepcija izpaužas realitātē un kā veicas ar tās ieviešanu skolās. Raidījuma viešņas: Latvijas Universitātes asociētā profesore, klīniskā psiholoģe un ģimenes terapeite, sociāli emocionālās audzināšanas programmas autore Baiba Martinsone, Iļģuciema vidusskolas pedagoģe direktora vietniece izglītības jomā Guna Pudule, Rūjienas vidusskolas matemātikas skolotāja un klases audzinātāja Linda Čākure un Juglas vidusskolas psiholoģe Elīna Selēviča, kas apguvusi sociāli emocionālās mācīšanās metodiku.

Baiba Martinsone norāda, ka sociāli emocionālā mācīšanās Latvijā ir zināma jau apmēram 10 gadus. 

"Ir vajadzīgs laiks, lai mēs varētu panākt tādu inerci, lai šī lieta aizietu un lai tā sāktu ietekmēt skolas kultūru, lai tā nav vienkārši kārtējā iniciatīva, kārtējais projekts, mēs tagad darīsim tā, un tad visas šīs idejas arī apdziest," norāda Baiba Martinsone. 

"Ir skaidrs, ka ne visi bērni, kas skolā mācās labi, dzīvē sasniedz lielāko piepildījumu, augstāko labklājību un un gūst labākas sekmes.

Bez akadēmiskām spējām bērnam ir vajadzīgs vēl arī pavisam citas personības spējas - tikt galā ar savām emocijām, saprast pašam sevi un spēt veidot attiecības ar citiem, sadarboties, risināt problēmas un konfliktus," turpina Martinsone.

Latvijas Universitātē 2011. gadā projekta ietvaros tapa pirmā sociāli emocionālās mācīšanās programma.

"Sociālās un emocionālās prasmes var mācīt vairākos veidos, un viens no veidiem ir mācīt tieši speciālās stundās un mums joprojām ir pārstrādāta un uzlabota šī programma, kas ir audzināšanas stundu plāni no 1. līdz 12. klasei, kur klases audzinātāja tiešā veidā 10 stundas gadā kā minimums vada skolēniem tieši šo prasmju mācīšanu. Ar domu, ka

jēga no šīs programmas ir tikai tad, ja to, ja to dara kā visas skolas pieeju. Nevis, ka kāds skolotājs ir atradis labu materiālu, viņš novada dažas stundas, bet kā visa skola vienojas, ka mēs šo darām," norāda Martinsone.

Jaunajā izglītības standartā arī ir integrēts dažādos veidos sociāli emocionālās mācīšanās idejas.

"Otrs variants, kā mācīt sociāli emocionālās prasmes, ir netieši, kad skolotājs vada stundu un realizē to saturu, kas tur ir paredzēts, bet ar mācīšanas pieeju un dodot telpu dažāda veida diskusijām, vai runājot arī par tādām sociālām un emocionālām lietām paver iespēju bērniem attīstīt sociāli emocionālās prasmes," atzīst Martinsone.

Kā piemēru viņa min vēsturi, kur izceļ ne tikai faktus, bet par to nozīmi, kā iesaistītie varoņi varēja skatīties uz notiekošo. Vai arī sportā, ja kāds baidās lēkt pār buku, tad ne tikai viņam stāstīt lēkšanas tehniku, bet tai arī pieļaut domu, ka tam bērnam ir vienkārši bail. 

Sociāli emocionālo mācīšanās prasmju apguves projektā Latvijā bija iesaistītas 20 skolās. Guna Pudule, Linda Čākure un Elīna Selēviča dalās pieredzē, ko skolas dzīvē mainījusi sociāli emocionālās mācīšanās prasmju ieviešana un apgūšana.

Elīna Selēviča norāda, ka

viss sākas ar paša piemēru, tas nozīmē, ka pašam skolotājam uz sevi ir jāparaugās no sociāli emocionālās mācīšanās viedokļa. Un tas patiesībā ir darbs un treniņš mūža garumā.

"Sociāli emocionālās prasmes mums ir jāattīsta mūža garumā un un un skolotāji nav izņēmums. Tieši pretēji, tas pirmais piemērs, jo bērni vienmēr daudz labāk mācās no tā, ko viņi redz un sajūt, ne tik daudz no vārdiem, ko mēs viņiem sakām,"  vērtē Selēviča.

Arī Linda Čākure atzīst, ka vispirms nācies vairākas lietas mainīt pašiem skolotājiem, lai ieviestu šīs prasmes skolā.