Ja sporta stundas ir domātas bērna fiziskai attīstībai, tad kāpēc nereti tieši šīs stundas jaunieši labprāt nobasto? Kas ir svarīgākais sporta stundās - normatīvi vai gūtais prieks? Un kā bērnos radīt interesi par sporta nodarbībām? Vai tas ir mūsdienu treneru un fizkultūras skolotāju lielākais izaicinājums, vai arī atliek likt lietā mazliet izdomas un bērni sportot nāk ar smaidu? Treneru un  sporta pedagogu viedokļi šodien Ģimenes studijā.

Studijā Latvijas Sporta akadēmijas docente Inta Bula-Biteniece, sporta treneri Māris Landmanis un Klāvs Jurciks. Viņi abi ir futbola treneri, paši izveidojuši savu futbola skolu.

Abi puiši atzīst, ka skolā nav metuši līkumu sporta stundām, to gan nevar teikt par bijušajiem klasesbiedriem. Inta Bula-Biteniece bilst, ka sevi atceras, kā mazu spriganu meiteni, un ciematā, kur viņa dzīvojusi bērnībā, nav bijis tik daudz mākslas un mūzikas piedāvājumu, bet bijuši aktīvi sporta skolotāji, tāpēc arī daudz un labprāt sportojusi.

Inta Bula-Biteniece uzskata, ka labs sporta skolotājs ir tāds, kura stundās neviens skolēns nesēž malā. Bērnam tikpat daudz, cik viņš sēž, tik daudz arī jāpavada kustoties. To teicis jau 19. gadsimtā slavens krievu sporta pedagogs. Ir labi, ka vidusskolā šobrīd ir trīs sporta stundas nedēļā, bet vairāk uzmanības būtu jāpievērš pamatskolai un arī pirmskolai, kur arī jau bērni daudz sēž.
Viena no problēmām, kāpēc bērni nevēlas iet uz sporta stundām, bērniem nepatīk pārģērbties. Arī pārģērbšanās ir daļa kustības. Tas jāiemāca ģimenē.