„Spēlmaņu nakts” gaidās Ģimenes studijā  šodien iepazīšanās ar īstu teatrāļu ģimeni. Rasa Bugavičute-Pēce ir viena no šī brīža spilgtākajām Latvijas dramaturģēm, kuras lugas, dramatizējumi un libreti iestudēti daudzos Latvijas teātros. Pēdējos piecus gadus viņa pastāvīgi strādā Liepājas teātrī. Sandis Pēcis ir aktieris, Liepājas teātrim savulaik Klaipēdā skolotā kursa absolvents, kas teātrī ienāca 2009. gadā.

Vairākām literārām balvām nominētajā grāmatā “Puika, kurš redzēja tumsā” Rasa Bugavičute-Pēce raksta par vīra bērnības pieredzi, jo Sandis uzaudzis ģimenē, kurā abi vecāki ir neredzīgi. Grāmatas motīvos balstīta arī tāda paša nosaukuma Valtera Sīļa režisēta Nacionālā teātra izrāde, kas vairākās kategorijās nominēta šī gada „Spēlmaņu nakts” balvām, tostarp - Rasas teksts kā "Gada sasniegums oriģināldramaturģijā".

Jau sešus gadus viņi viens otru godā par vīru un sievu, kā paši smej, slepenas kāzas bijušas pat divreiz. Šobrīd abi ir četrgadnieku dvīņu - Rūdolfa un Sofijas - vecāki.

Šis laiks Rasai un Sandim paiet "Spēlmaņu nakts" zīmē, abi ir iesaistīti noslēguma ceremonijas, kas notiks 23.novembrī, organizēšanā. Scenāriju rakstījusi Rasa, Sandis kopā ar kolēģiem vadīs.

Rasa stāsta, ka veido aizraujoši, atraktīvi, mazliet dauzonīgi, jo Liepājā, vējš varētu palīdzēt.

"Gribas uztaisīt ceremoniju kā svētkus, jo gads teātra pasaulei bijis traumatisks," bilst Rasa.

Stāstot par abu iepazīšanos, Rasa bilst, ka studējot Kultūras akadēmijā teikusi, ka ar aktieri nekad un nekādos apstākļos. Bet nekad nesaki nekad. Iepazinušies abi iestudējot "Bezgalīgo stāstu stāstu" Liepājas teātrī.

"Sākām runāt, runājām vēl un vēl ārpus darba laika, un klikšķis, un saslēdzas. Darbs saveda kopā," saka Sandis.

Sareģistrējušies abi, radiem nezinot, un pēc tam veduši radiem un draugiem gabalu no kāzu tortes, uz kurām nebija ielūgti. Tas bija pirmās slepenās kāzas, otrās bijušas reizē ar bērnu kristībām.

"Aicinājām ģimeni un draugus uz bērnu kristībām, bet bijām sazvērējušies ar mācītāju un sarunājuši un mēs visi ar bērniem klēpī pie altāra. Visi salūgti, viņi nezināja, ka viņi ir ielūgti arī uz laulībām," viens otru papildinot stāsta Rasa un Sandis.

Kad Rasa palikusi stāvoklī, viņa teikusi, ka grib dēlu, bet Sandis - meitu, un arī piebildis, ka varbūt lai tad ir abi. Sonogrāfijā, kad atklājies, ka tiešām gaida dvīņus, abi sākuši nevaldāmi smieties.

Svarīgs datums viņu ģimenei ir arī 17. novembris, Pasaules Priekšlaikus dzimušo bērnu diena, jo dvīņi savulaik piedzimuši 30. grūtniecības nedēļā un arī par šo tematu Rasa ar Sandi gatavi dalīties savā pieredzē.

"Gadās arī tā, tas nav nekas pārdabisks, bet kaut kādā mērā ir jābūt morāli nobridušam, ka tā notiek," ar skatu pagātnē bilst Rasa. Viņa norāda, ka nekur par to nestāsta un neienāk prātā pašam par to meklēt informāciju.

Sandis atminas, ka vēl dienā pastaigājušies gar jūru, bet Rasa sūdzējusies, ka ir neērti. Izstaigājušies, aizgājuši mājās, vakarā varētu laisties miegā, bet Rasai arvien biežāk ir velkoša sajūta. Nevar pagulēt. Pēc viņš zvanījis "ātrai palīdzībai" un mediķi tūlīt arī bijuši klāt.

"No brīža, kad mūs uzņēma nodaļā, līdz brīdim, kad abi bērni bija piedzimuši, pagāja 40 minūtes," atminas Rasa.

"Atbraukšana, dzemdības, viņi saka, ka sataisīs mums palātu, mēs abi saskatāmies - kas tas bija? Mēs esam vecāki!" tā Sandis.

Atminoties laiku jau pēc dzemdībām, kas pavadīts kopā ar bērniem jaundzimušo nodaļā, Rasa atzīst "kad tiec no turienes ārā un ir pagājis kaut kāds laiks, paliec drošs, ka viss ir kārtībā, apjēdz, kam esi izgājis cauri. Situācija jaundzimušo nodaļā ir ļoti dīvaina starptelpa".

"Mirklis, kad dzīvības femomenu pārvērtē stiprāk, nekā tad, ja viss notiek rožaini," bilst Sandis, stāstot par savām sajūtām jaundzimušo nodaļā, kad abi rūpējušies par mazajiem dvīņiem.

"Es tiešām ticu tam, ka priekšlaikus dzimušie mazuļi ir cīnītāji," uzskata Rasa.

Tagad Rasa atzīst, ka "dvīņi ir izcils pasākums. Pirmo pusotru gadu tu nezini ne rīta, ne vakara, bet pēc tam ir izcili un fantastiski". 

"Šis ir brīnišķīgs vecums," par Sofiju un Rūdolfu šobrīd piebilst Sandis.