Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Iespējams, ka daudzi jau dzirdējuši par ukraiņu dziedātāju Anastasiju Vasiļenko. Viņa jau gandrīz divus gadus kopā ar savu 12 gadīgo meitu Annu un mammu Lenu dzīvo Latvijā. Anastasija turpina savu sirdsdarbu – dzied – gan kopā ar citiem mūziķiem, gan pati. Kāds noteikti ir pamanījis viņas dalību “x faktorā” . Beidzot realizējies arī Anastasijas sapnis un viņai ir sava studija, kur viņa bērniem varēs mācīt dziedāt. Strādā arī Anastasijas mamma un Anna mācās skolā. Un varētu jau teikt, ka viņas šeit jau ir iedzīvojušās. Visas aktīvi mācās latviešu valodu un Anastasija to apguvusi jau tādā līmenī, ka nolēmusi sarunas laikā runāt tikai un vienīgi latviski. Tomēr viņas atzīst, ka katru dienu pavada doma – kaut ātrāk beigtos karš Ukrainā un varētu atkal ik dienu dzīvot pilnā ģimenē – kopā ar ģimenes vīriešiem, kuri dzīvo un strādā Ukrainā.

Vai ir iedzīvojušās Latvijā?

"Mēs par to domājam. Mēs gribam dzīvot Ukrainā, esam no Harkivas un nezinām. Tas būs grūti. Gaidām kara beigas, gaidām mūsu vīriešus un ceram dzīvot, šeit, Latvijā, kopā," vērtē Anastasija.

Vispirms Anastasija iepazīstina ar jaunatvērto studiju. Bet Anastasijas mamma Lena strādā par pavāri kādā kafejnīcā, lai arī Ukrainā viņai piederējis salons, kurā pārdod kāzu apģērbus. Bet pēc profesijas viņa ir inženiere, lai arī visu dzīvi bijusi uzņēmēja. Latvijā nolēmusi pievērsties pavārmākslai.

Anna mācās Rīgas Valsts klasiskās ģimnāzijas 5. klasē.

Latvijā visas ieradās 2022. gada 28. martā. Draugi, kas dzīvo Latvijā, aicināja uz šejieni. Atbraukuši pretī uz Poliju. Sākumā dzīvojoši Engurē, skaistā vietā, tas mierinājis, bet pašas valsts ir iesaistīta karā, karo arī viņas vīrs un mammas vīrs.

"Mēs kaut kā ātri izlēmām. Bija ļoti bailīgi. Īpaši, kad virs galvām sāka lidot lidmašīnas un helikopteri. Mans vīrs teica, ka mums jākravājas un jābrauc prom. Viņš teica - kravājieties un viss. Un mēs kaut kā vienā mirklī sataisījāmies. Un braucām. No Ukrainas brauca prom ļoti daudz cilvēku . Mēs braucām ar evakuācijas vilcienu no Harkivas. Mūs gan sauca uzreiz uz Latviju, taču mēs vēl divus mēnešus, jā, gandrīz divus mēnešus domājām. Bez vīriešiem… atstāt vīriešus, tas ir kaut kā tā… Paldies viņiem. Tur arī jābūt vīrišķībai, lai sūtītu prom. Lai atlaistu," stāsta Lena.

Ģimenes vīrieši šobrīd strādā stratēģiski svarīgos objektos.

Anna stāsta, ka labi atminas laiku pirms diviem gadiem. Viņai nav gribējies braukt prom no Ukrainas. 

"Sākumā mēs divus mēnešus bijām Ukrainā, Man tur ļoti patika, es ļoti negribēju braukt prom. Tomēr rezultātā mēs aizbraucām. Dzīvojām Engurē. Tur es mācījos skolā. Pabeidzu 3.klasi. Tad mēs atbraucām uz Rīgu un jau gandrīz divus gadus dzīvojam šeit. Te ir ļoti labi. Man te ļoti patīk," stāsta Anna.

Anastasija stāsta, ka sākumā šķitis, ka karš jau ātri beigsies un varēs doties mājās. Bet dzīvē viss ir citādi, tāpēc bijis jādomā, kā dzīvot visam trim turpmāk Latvijā. Viņa saņēmusi uzaicinājumu piedalīties Osokina brīvības festivālā, drīz vien sekojusi intervija kādā portālā, kam savukārt sekojis darba piedāvājums Rīgas Valsts klasiskajā ģimnāzijā. Sākumā braukājusi no Engures, tad izlēmušas pārcelties, jo arī meita gribējusi mācīties Rīgā. Ar pirmo dzīvesvietu Rīgā palīdzējuši draugi, bet četratā, jo no Ukrainas uz Latviju pārcēlies arī ģimenes kaķis, bijis šauri. Viņas nolēmušas meklēt lielāku īres dzīvokli, kas nav bijis viegli, jo daudzi atteikuši tāpēc, ka ģimenei ir kaķis, iespējams, kāds arī tāpēc, ka ukraiņu cilvēki.

Anastasija vērtē, ka pirmajā laikā arī pašām bijis jāmācās sadzīvot, jo Ukrainā katra ģimene dzīvoja atsevišķi. Lena gan neuzskata, ka dzīvot kopā ir grūti, turklāt, gan viņa, gan meita strādā, Anna mācās, nemaz tik daudz nav visas trīs kopā mājās.

Anastasija cītīgi mācās latviešu valodu ne tikai kursos, bet arī individuāli, skatās arī filmas un savus kolēģus mūzikā mudina ar viņu runāt latviski. Mammai Lenai iet grūtāk, viņa saka, ka nav tik viegli apgūt valodu, kā to stāsta meita.

"Nē, nav viegli, nav viegli. Īpaši vārdu galotnes. Anastasija ir drosmīgāka. Es praktiski visu saprotu, bet es baidos runāt, jo man ir neērti, ka pateikšu kaut ko nepareizi. Ka nepareizi pateikšu vārdu galotni. Kaut arī tagad esmu kļuvusi mazliet drosmīgāka. Esmu sākusi runāt darbā. Un tur man saka - puse vietējo iedzīvotāju nepareizi saka vārdu galotnes, tā kā tas nav nekas briesmīgs. Viņi man saka - runā un es tā palēnām arī sāku," stāsta Lena.

Latvijas Radio mudināta, arī Lena par sevi nedaudz pastāsta latviski. Viņa atzīst, ka zināt tās tautas valodu, kurā tu dzīvo, tā ir cieņa. Tas pat ir principiāli.

Anna vērtē, ka  viņai ir ļoti zems latviešu valodas zināšanu līmenis un runāt latviešu valodā viņa nevar.

"Mācības [skolā] notiek gan latviešu, gan krievu valodā, jo mūsu klasē ir septiņi skolēni no Ukrainas. Visi nesaprot. Un šogad atnāca viena jauna meitene, viņa vispār nezina latviešu valodu. Tāpēc skolotāji ir pretimnākoši mūsu klasei," stāsta Anna.

Reizēm Anastasija cenšas ar meitu sarunāties latviski, lai mudinātu viņu labāk apgūt valodu.