Vai bērna veselības stāvoklis var būt noslēpums skolā?

Raidījuma skanēšanas laikā aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Vai skolotājam ir jāzina, ka bērnam ir epilepsijas, alerģijas vai agresivitātes lēkmes - ko nosaka likumdošana un kādas ir visu bērnu labākās intereses, arī to, kuri mācās kopā ar šiem bērniem, skaidrojam Ģimenes studijā.

Septembrī Latviju pāršalca satriecoša ziņa - kāda Liepājas valsts tehnikuma audzēkne uzbruka savai klases audzinātājai. Slimnīcā skolotājai konstatēja astoņus dziļus naža dūrienus, vairākus griezumus un ribas lūzumu, tikai apņēmīga rīcība uzbrukuma laikā paglāba skolotāju no nāves. Šķetinot, kā tas varēja notikt, atklājies, ka meitenei ir šizotipiski traucējumi. Tomēr ģimenes ārsts meitenes veselības izziņā, kuru iesniedza skolā, bija norādījis, ka viņai hroniska saslimšana. Bet meitenes māte bija informējusi, ka meitai ir komunikācijas problēmas un grūtības uzstāties klases priekšā, kaut arī pirms dažiem gadiem pati bija piedzīvojusi līdzīgu uzbrukumu no meitas puses. Tas bijis iemesls, kāpēc pusaudze kādu laiku mācījusies mājmācībā. Šis ir ārkārtas gadījums, bet tas liek uzdod jautājumu, vai bērnu veselības stāvoklis var būt noslēpums skolā.

Ģimenes studijā diskutē Latvijas Autisma apvienības priekšsēdētāja, uzvedība.lv vadītāja Līga Bērziņa, mamma Ilze, kuras ģimenē aug bērns ar īpašām vajadzībām, pirms meitu piedzimšanas viņa strādājusi par skolotāju, sertificēta personas datu aizsardzības speciāliste Agnese Boboviča un Vaivaru pamatskolas direktores vietniece Sanita Lielkalne. Ierakstā uzklausām arī kādas skolotājas pieredzes stāstu, kura vēlējās palikt anonīma. Pieredzē dalās septiņu bērnu mamma Ivita Krevica, trīs bērni viņas ģimenē ir audžubērni, turklāt divien ir īpašas vajadzības. Ivita to neslēpj ne no skolotājiem, ne citu bērnu vecākiem.

Daloties pieredzē, Ilze atzīst, ka viņas ģimene ir izvēlējusies stāstīt par sava bērna diagnozi, lai arī tas vienmēr ir bailīgi un nedroši, jo nevar zināt, kāda būs pretreakcija un attieksme.

"Esam saņēmuši pretī dažādu attieksmi, gan saprotošu un izprotošu, gan noraidošu, gan stereotipisku un stigmatizējošu. Vislabākā pieredzes ir ar bērnudārzu, kur arī bērni zināja par grupas biedrenes "slikto cukuriņu", un viņi rūpīgi to uzmanīja," atzīst Ilze.

"Diagnoze skolām ir vajadzīga kā iekļaušanas instruments vai kā izstumšanas instruments. Tas ir uzticēšanās jautājums," uzskata Līga Bērziņa. 

Viņa norāda, ja vecākiem būs kaut mazākie signāli, ka pastāv risks, ka pasakot atklāti, bērnam tiks liegta iespēja mācīties, viņi izvairīsies un tikai palēnām uzticēsies.