Vairāk nekā 8000 vecāku Latvijā audzina bērnus ar invaliditāti. Viņi ir šo bērnu mūža terapeiti, kuriem pašiem atbalsta nav: nav apmaksātas psihoterapijas, kas ir izšķirīgi svarīga gan uzzinot par bērna diagnozi, gan pēcāk, kad nākas pieņemt, ka bērnu pilnībā izārstēt nevarēs nekad un neviens.

Trūkst resursu, kas ļautu šiem īpašajiem bērniem un viņu vecākiem dzīvot labāk, un tā kā šogad nav paredzēts piešķirt papildu naudu ne īpašo bērnu asistentiem, ne viņu apmācībai, ne psiholoģiskai palīdzībai vecākiem, ar mediju projektu “Mūžīgie bērni” sabiedriskie mediji un pētnieciskās žurnālistikas centrs “Re:Baltica” vēlas pievērst sabiedrības uzmanību šo ģimeņu problēmām, kuras nav atrisinātas, kaut par to runāts jau gadiem. Raidījumā Ģimenes studija saruna par to, kāds psiholoģiskais atbalsts ir nepieciešams un kāds – reāli pieejams vecākiem, uzzinot par sava bērna diagnozi un mācoties ar to sadzīvot.

Sarunā piedalās Velku biedrības psiholoģe Ilze Lielpētere, divu bērnu tētis Miķelis, no kuriem viens ar īpašām vajadzībām, četru bērnu mamma Agita, viņas īpašais bērns ir 18 gadus vecā meita, un arī mācītājs, Bērnu slimnīcas Vecāku mājas kapelāns Linards Rozentāls.

"Katram bērnam ir nepieciešami stipri un laimīgi vecāki," teikts Velku biedrības mājaslapā. Bet kā ir ar īpašo bērnu vecākiem, kā "mūžīgo bērnu" vecāki spēj būt stipri un laimīgi?

Ilze Lielpētere vērtē, ka tas ir atkarīgs no pašiem vecākiem,

jo cilvēks ir laimīgs tad, ja viņš tam ir gatavs. Bērna vajadzības viņus ierobežo, bet tas neierobežo viņus būt laimīgiem.

Teiktajam piekrīt arī tētis Miķelis, tomēr ir vairākas lietas, kas var atvieglot īpašo bērnu vecāku ikdienu un ceļu uz spēju būt laimīgiem vai spēju būt mierā ar sevi. Tam nepieciešams apkārtējo atbalsts un sistemātisks atbalsts, kas ne visiem ir pieejams. 

"Profesionāls atbalsts ir ļoti būtisks," tētis Miķelis.

Mamma Agita arī atzīst, ka neviens cits laimīgu nedarīs un par to jāgādā pašiem. Skaidrs, ka bērns ar īpašām vajadzībām ģimenē ienes ko citu un līdz ar to daudz ko ikdienā nevar piedzīvot, jo nav vajadzīgā atbalsta. Tāpēc sanāk daudz pārdzīvot.

"Ja ir īpašais bērns, iemācies atrast mirkļus kopā ar pārējo ģimeni, esot vienai ar sevi, mēģinot būt laimīga.

Laimīgos mirkļus var piedzīvot arī viena, sēžot kafejnīcā, jo esi izrāvusies, ir kāds, kas pieskata tavus bērnus un tavu īpašo bērnu.

Zini, ka viņš ir vietā, par kuru nav jāuztraucas, tad vari vienkārši baudīt to mirkli, kas tev ir dots. Arī tajā mirkli vari būt laimīgs," vērtē mamma Agita. 

Mācītājs Linards Rozentāls novērojis, ka cilvēki pēc lieliem pārdzīvojumiem nonāk pie tā, ka grib būt laimīgi, grib dzīvot laimīgu dzīvi tajos apstākļos un nosacījumos, kādi ir. Bet tas nav vienkārši, jo tas nav racionāls lēmums.

"Kādiem cilvēkiem ir iekšā kaut kāds rūdījums, spēka avots, dzīves spars, viņi kaut kādā veidā spēj pieņemt esošo realitāti un spēj būt laimīgi ar to dzīvi, kāda tā ir un uzņemt viņu par labu. Bet tas ir kaut kas, kas arī daudzos cilvēkos nav," atzīst Linards Rozentāls. "Tajā pat laikā to var kaut kādā veidā apgūt."

Viņš norāda, ka

to var palīdzēt apgūt līdzcilvēki, kurus viņš dēvē par eņģeļiem, kas vienkārši pagadās līdzās, un nevis mēģina pamācīt, bet palīdz pieņemt to, ka dzīve nebūs tāda, kāda bijusi.

Tāpat atbalstu var sniegt kopiena, kurā jūt, ka tev te palīdz, te ir labāk. Tomēr katra paša atbildība ir meklēt šos spēka avotus, jo katram var palīdzēt kaut kas viens konkrēts un ne vienmēr tas, kas derējis citam, derēs arī man.