77% Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka vecākiem vajadzētu palīdzēt saviem bērniem iegādāties pirmo mājokli. No tiem 13% ir pārliecināti, ka vecākiem noteikti būtu jāiesaistās bērnu mājokļa iegādē, bet 64% domā, ka tas būtu jādara, ja vecāki to var atļauties. Tā liecina bankas "Luminor" veikta aptauja. Un tikai 4% aptaujāto norādījuši, ka bērniem ir jāpalīdz saviem vecākiem. Vai pieaug vecāku vēlme un iespēja finansiāli atbalstīt pieaugušos bērnus, kā tas maina paaudžu savstarpējās attiecības un ko par šīm tendencēm liecina pētījumi, Ģimenes studijā sarunājas "Luminor" mājokļu kreditēšanas eksperts Kaspars Sausais, notāre, Notāru padomes locekle Ilze Metuzāle un sociālantropoloģe Anna Žabicka.

Sarunā pieskaramies ne tikai jautājumam, vai vecākiem būtu jāatbalsta bērni pirmā mājokļa iegādē, bet arī par finansiālu atbalstu bērniem mācību, studiju laikā.

Arī Ģimenes studija veica nelielu aptauju sociālajā vietnē "Twitter", jautājot, cik lielā mērā vecākiem jāatbalsta savi pieaugušie bērni materiāli. Viedokļi bija ļoti dažādi.

Sanda raksta: Labāk iedot makšķeri, nekā zivi, jo ar makšķeri varēs nomakšķerēt, cik nepieciešams, turklāt ilgtermiņā. Protams, ka jāatbalsta! Es pati gan tādu atbalstu nesaņēmu.

Evita: Kamēr vien cilvēks mācās un cenšas pats uzlabot/ nokārtot savu dzīvi, jāatbalsta pēc iespējām. Negribētu, lai mani bērni strādā studējot, grauž sausus makaronus un vēl pēc tam atmaksā studējošokredītu, kā tas bija jādara man. Kredīta pirmo iemaksu es neatbalstītu. Ja ņem kredītu, tad pašam jābūt iespējai par to maksāt. Vīrs vecākajam dēlam uz 18 gadu jubileju nopirka vecu auto ar tekstu: "Lieto, taupi, ja gribi ko labāku, nopelnipats. Tālāk es vairs nepiedalos."

Toms: Esmu ļoti pateicīgs vecākiem, ka viņi lielā mērā apmaksāja man izglītību. Cik varēšu palīdzēšu saviem bērniem ar to. Pārējais - kā sanāks. Ar pirmās iemaksas palīdzēšanu hipotēkai gan piesardzīgi - tā tomēr palīdz saprast, vai pats spēs nomaksāt ikmēneša maksājumus. Var sanākt zaudēt šo iemaksu.

Kristīne: Neesmu saņēmusi atbalstu no vecākiem, jo viņiem nebija tādas iespējas. Atceros, kā kūlos pa studijām un darbu, nevarēju apvienot, paņēmu studiju un studējošo kredītus, pēc tam 10 gadus atmaksāju. Kad Latvijā sākās krīze, man vairs nebija, no kā atmaksāt, nācās braukt uz ārzemēm. Būtu bijusi laimīga, ja vecāki būtu varējuši mani atbalstīt kaut ar studiju maksu vai gluži vienkārši izdzīvošanas naudu. Droši vien manas izvēles būtu bijušas citādākas. Bet neuzskatu, ka tas ir viņu pienākums, ja viņiem nav tādas iespējas.

Una: Vecāki mani ir par daudz atbalstījuši, kas noteikti neveicināja pieaugšanu, jo iemācījos strādāt un par sevi atbildēt tikai 22 gadu vecumā, kad joka pēc aizbraucu strādāt uz Apvienoto Karalisti. Vēl tagad mamma visur bažās ar savu maku un mēs ļoti str īdamies. Savus bērnus tā neaudzinu, lai paši dara.

Raimonds: Vecākiem ir jādod saviem bērniem labākā iespējamā izglītība un jāaudzina tos par labiem cilvēkiem - tas būtu obligāti. Viss pārējais pēc iespējām, vēlmēm un situācijas (kurš kuru, kurā brīdī pabalsta, atbalsta, vai izpalīdz).

Zane: Studēju, paralēli strādāju un saņēmu stipendiju. Mēneša laikā man bija divas brīvdienas, kad nebija ne darba, ne skolas. Mamma deva tik, cik varēja - kartupeļus, "burciņas", dažreiz pāris latus. Ja varētu - viņa dotu vairāk. Nebija slikti, bet tādu slodzi saviem bērniem nenovēlu.

Ivars: Ja vecākiem ir tāda iespēja un viņi to vēlas, tad viņi tā var darīt, protams, bet tas noteikti nav viņu pienākums.