Ģimenes studija dodas uz Dekšāres pagasta Obelišku ciemu, kur ar savu ģimeni jau sešus gadus dzīvo Andris Višņevskis. Kopā ar portugāļu izcelsmes sievu Deboru viņi audzē kaņepes un no tām ražo visdažādāko produkciju, turpat izveidota arī kaņepju skola un kaņepju muzejs.

Savulaik iepazinušies Rīgā, Mākslas akadēmijas karnevālā, tad padzīvojuši Deboras dzimtenē, bet pēcāk apmetušies Londonā, kur dzimuši abi pāra bērni. Gabrielai tagad ir 9 un Fredim - 7 gadi. Bērniem vēl maziem esot, tieši viņu dēļ Andris un Debora izlēmuši pamest lielpilsētas dzīvi.

"Sešus gadus  esam te, ir sajūta, ka beidzot esam nostabilizējušies, nevis nemitīgi pārceļamies. Sapratām, ka negribam dzīvot lielpilsētā," atzīst Debora, kura pati nāk no lielas pilsētas, bet vienmēr izbaudījusi būšanu laukos.

"Pamazām apjautām, ka tā ir īstā izvēle mums," viņa atzīst.

Kāpēc par savu vietu izvēlējušies Andra dzimteni Latviju, nevis Deboras dzimto vietu Portugāli? Atbilde ir vienkārša - to neoteikušas finanses. Līdzvērtīgs īpašums Portugālē būtu ļoti dārgs, bet ģimenei gribējies telpu ap sevi.

"Labs pirmais solis jaunai ģimenei. Mums te patīk dzīvot," atzīst Debora.

Bet kaņepju audzēšanai ģimene pievērsusies pakāpeniski.

"Sākumā ar kaņepēm nebija domas nodarboties, bet tad atklājām, ka ar tām daudz var izdarīt. Pirms četriem gadiem iesējām. Mums tas ļoti likās interesanti. Esam nonākuši līdz tam, ka ražojām, ka ir muzejs, rādām, kā māju siltināt ar kaņepēm, kā papīru taisīt. Paši esam tam cauri un stāstām un rādām," skaidro Andris.

Šogad ir tikai otrais gads, kopš Andris un Debora strādā tikai savā saimniecībā. Iepriekš pārmaiņus arī strādājuši algotu darbu un līdzekļus ieguldījuši savā ražotnē.

Kaņepju skolā viņi stāsta citiem par kaņepju audzēšanu, dažādu produktu gatavošanu no kaņepēm, lai tie, kas nolemtu tam pievērsties nepieļautu viņu kļūdas. Andris atzīst, ka labprāt dalās ar pieredzi, jo ir bezjēdzīgi turēt baigos noslēpumus. Piemēram, viņš neslēpj, ka plāno ražot kaņepju pienu, bet tajā pašā laikā pat mudina citus viņus apsteigt. Tāpat viņš uzskata, ka vispirms vajag izdomāt, ko darīs ar diviem hektāriem kaņepju, un tikai tad tās iesēt.

Andris stāsta, ka ir apguvis maiznieka arodu, ieguvis arī pārtikas tehnologa diplomu, lai varētu ar kaņepēm strādāt Deboras izglītība - sabiedriskās attiecības, to, protams, izmanto saimniecībā.

Andris neslēpj, ka pilsētā ir vieglāk, laukos vienmēr būs, ko darīt. Bet ir arī neatsveramas priekšrocības - bērni uz skolu un bērnudārzu nav jāved, sēžot stundu sastrēgumā. Bērni mācās mūziku un apgūst mākslu. Puikam patīk kopā ar tēti darboties saimniecībā. Andris gan atzīst, ka nelolo cerības, ka bērni paliks saimniecībā to attīstīt, bet vismaz zinās, kā malku cirst, zinās, kas ir pieredze, kā ir peldēt dīķī ar vardēm.

"Man tas šķiet svarīgi," bilst Andris.