Gads pandēmijas zīmē daudzviet pasaulē pavadīts mājsēdē un tiešsaistē. Raidījumā Globālais latvietis. 21.gadsimts uzklausām latviešu pieredzi Īrijā, Lielbritānijā, Zviedrijā un Austrālijā. Ar kādiem ierobežojumiem viņi sastopas, kā darbojas izglītības iestādes un kā tiek sniegta palīdzība cilvēkiem ar mentālās veselības problēmām. Proti, kā dzīve rit citviet un kā ar nebūšanām, kas ir arī pie mums, galā tiek citviet, un kas zina, iespējams, ka katrs no mums no šīs reizes sarunas paņems kādu spēcinošu vārdu vai pieredzi, kas palīdzēs pašiem tikt galā ar savām ligām. Pieredzē dalās un situāciju citviet pasaulē raksturo skolotāja-speciālpedagoģe Zviedrijā Maija Balodis-Karlsson, platformas “baltic-ireland.ie” žurnāliste Inguna Mieze, profesors no Monaša universitātes Melburnā (Austrālija), klīniskais toksikologs Andis Graudiņš un medmāsa, strādā paliatīvās aprūpes pansionātā Lielbritānijā, Ieviņa Reinsone.

“Pagājušajā nedēļā Anglijā skolas tika atvērtas visiem bērniem, kas, paredzami, rezultējās paškaitējuma un pašnāvību domu/ mēģinājumu skaita pieaugumā. Visi šie pacienti, ko konsultējām pagājušonedēļ minēja uztraukumus par skolu, kā iemeslu bezcerības un bezpalīdzības sajūtai. Katram citā aspektā – vienam uztraukums par atzīmēm un iekavēto, citam atkal ir sociālā trauksme, uztraukums būt cilvēkos un atgriešanās skolā nozīmē strauju šīs trauksmes pastiprināšanos,” pieredzē dalās Karīna Beinarte, bērnu un pusaudžu psihiatrijas rezidente Londonā, Modslija hospitālī. Viņu uzklausām arī video ierakstā.