Tilts starp Rietumiem un Austrumiem – no trokšņainajām Stambulas ielām līdz mierpilnajām Kapadokijas ainavām. Šī valsts apbur ar dabas skaistumu un kultūras bagātību, taču aiz tā slēpjas sarežģīta politiskā realitāte. Turcijas politiskā vide pēdējos gados ir strauji mainījusies, un ir cilvēki, kuri uzskata, ka Turcija virzās uz diktatūru, un ir cilvēki, kuriem šī valsts asociējas ar atpūtas kūrortiem un iespēju par salīdzinoši lētāku naudu nopirkt zeltu un dažādu zīmolu viltojumus. Tieši tik dažāda ir šī valsts, kurā, protams, dzīvo arī latvieši. Lai gan informācija par diasporu Turcijā skopa - 2016. gadā plašsaziņas līdzekļos Latvijā parādās ziņa, ka uzsākts darbs, lai tuvākajā laikā Turcijā nodibinātu pirmo latviešu biedrība, kā arī izveidotu skolu; nākamā ziņa, ko var lasīt portālā LSM.lv, ir 2019 gadā. Tā vēsta, ka diaspora ir izveidojusies, ka Turcijā dzīvo ap 100 iebraucēju no Latvijas. Lielākā latviešu koncentrācija ir Stambulā, tur jau ceturto gadu darbojas latviešu skola “Pipariņi”. Kāda situācija ir 2025. gadā, to skaidrojam raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts. 

Sarunājas Kristīne Savicka, kura 10 gadus dzīvoja Kijivā, tad Krievijas iebrukuma laikā viņa bija ceļojumā Turcijā, tomēr tur arī sanāca palikt, un Anatālijā viņa ir nodzīvojusi jau trīs gadus; Zanda Garanča-Devrana šobrīd dzīvo Latvijā, bet laikā, kad dzīvojusi Turcijā, darbojusies latviešu skolā “Pipariņi”; Santa Graikste, viņu uz Turciju aizveda darbs, bet tur viņa ir kļuva par aktīvu Turcijas latviešu kopienas dalībnieci, un kā pati saka –  “cenšas saturēt kopā Alānijas reģionā dzīvojošos latviešus”; un no Rojas ir pieslēgusies Skaidrīte Dzene. Arī viņa bijusi ilgus gadus saistīta ar Turciju, jo Skaidrītes vīrs ir turks, ārsts, abiem ir trīs bērni un, pateicoties dzīvei Turcijā, Skaidrīte, kurai ir pārtikas tehnoloģijas un agrārās ekonomikas grāds, savulaik izveidojusi eko kosmētikas zīmolu, jo Turcijā tolaik  šādi ķermeņa kopšanas līdzekļi bijuši maz pieejami.