18.gadsimta otrās puses grāmatizdevējs un tirgotājs Johans Frīdrihs Hartknohs

Par 18.gadsimta otrās puses grāmatizdevēju un tirgotāju Johanu Frīdrihu Hartknohu, par autoriem, kuru darbus izdevis, par nošu krājumiem un gravīrām, ko varēja iegādāties Hartknoha grāmatu veikalā Rīgā, arī par to, kādas atlaides klientiem devis, stāsts raidījumā Grāmatai pa pēdām.

Raidījumu par grāmatizdevēju un tirgotāju Johanu Frīdrihu Hartknohu iesākam Lielajos kapos, kur Rīgas pētnieks Gunārs Armanis parādīs ne tikai pieminekli un iespējamo kapavietu, bet aizraus ar stātiem par Lielo kapu vēsturi.

Lai izprastu, ko grāmatniecībā paveicis Hartknohs, dodamies uz Latvijas Universitātes Akadēmisko bibliotēku pie Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītājas Aijas Taimiņas. Viņa ne tikai iezīmēs Hartknoha paveikto Baltijas grāmatniecībā, bet uz galda būs sarindojusi svarīgus Hartknohu apgādā klajā laistus izdevumus, starp tiem  Imanuela Kanta „Tīrā prāta kritika”, Herdera „Vēstules humanitātes veicināšanai” un Mīteļa nošu izdevumu „Duets 2 klavierēm, 2 flīģeļiem vai 2 fortepiano”.

Mūs interesē Rīgas Grāmatniecības cunfte, kā tā pieņēma vai nepieņēma ienācēju Johanu Frīdrihu Hartknohu. Pirms sarunas ar Aiju Taimiņu tikai varam pateikt, ka Johans Frīdrihs dzimis Austrumprūsijā Goldapas pilsētiņā mūziķa ģimenē, Kēnigsbergā studējis teoloģiju, strādājis Kantera grāmatu veikalā, bet 1762.gadā apmetas Jelgavā.

Lai arī līdz šim esam runājuši par dažādiem Rīgas grāmatu izdevējiem un literātiem, kas nodevušies darbam ar grāmatām, iespējams, mūsu radītā aina ir nedaudz iluzora, spriež Aija Taimiņa, jo Vidzeme un Rīga nebija ieinteresēta grāmatu pasaulē.

Bibliogrāfiskie dati liecina, ja 1767.gadā savā apgādā Hartknohs spējis piedāvāt 3 – 4 izdevumus, bet savas dzīves beigu posmā (1789.gadā) izdevis 13 – 14 grāmatas gadā. Turklāt  Hartknoha veikals nepiedāvā tikai vietējo autoru sacerējumus.

Vērtīgu informāciju par Hartknoha veikalu un tur valdošo atmosfēru sniedz barona Pētera fon Delviga mājskolotāja Johana Vilhelma Krauzes memuāri. Ir 1785.gada decembris.

„Smilšu ielā bija  Vilhelma meklētais grāmatu veikals. Šaurs un piebāzts kabinets ieejas durvju tuvumā neko daudz nesolīja, ja salīdzina ar Amsterdamas, Hamburgas un Leipcigas grāmatveikaliem. Viens pārdevējs – viens rakstvedis – un garš kalsns vecis ar fauniskiem vaibstiem – tie arī bija visi darbinieki. Vecais vīrs (Hartknoham tobrīd 45 gadi) turpināja rakstīt.. neviens neko nepiedāvāja – neviens neko neizrādīja – neviens netraucēja viņam piekļūt grāmatām. Vilhelms nopirka trūkstošās mācību grāmatas; sev Horāciju, Svetoniju, Klopštoka odas, Kleistu, Gesneru, Vendelinga flautas duetus, dažus kalendārus ar Hodovecka gravīrām.. Šad un tad vecais vīrs paskatījās , fauniski smaidīdams, it kā izklaidēts par Vilhelma bērnišķīgo prieku, īpaši aplūkojot vara gravīras, tās noliekot, atkal paņemot. Tad klusas skumjas, kad rēķins bija jau tuvu 30 dālderiem… Ierēdnis jautāja: Uz rēķina vai skaidrā? Vilhelms atzinās: viņam tik daudz līdzi nav. – Mēs to noteikti saņemsim, sacīja vecais vīrs… Vilhelms bija pārsteigts par tik lielu uzticību un apsolīja: šodien atnest naudu..”

Krauzes memuāri liecina, ka iestājusies abpusēja uzticēšanās, un viņš daudzkārt iegriezies veikalā, varējis  tur pavadīt stundas, pārlūkojot zinātnes un tēlotājmākslas dārgumus, neko nepērkot, pilnīgi vienatnē veikala aizmugurējās telpās.

Iepriekšējo gadsimtu pētnieki vairāk ir runājuši par abu Hartknohu (tēva un dēla) autoriem, nekā par izdevējiem pašiem. Un autoru plejāde patiešām ir izcila, atklāj Aija Taimiņa.

Andreja Johansona „Latvijas kultūras vēsturē” lasāms, cik „svarīga loma Rīgas sabiedriskajā dzīvē 18.gadsimta otrā pusē bija brīvmūrniekiem, kaut organizācijas speciālo noteikumu dēļ viņu pasākumi parasti risinājās slepenībā. Vecāko Rīgas brīvmūrnieku ložu, kas sākumā saucās „Zum Nordstern”, vēlāk pārdēvējās par „Zum Schwert” un pie tās piederēja Herders, izdevējs Hartknohs, pirmā Rīgas pastāvīgā teātra izveidotājs Fītinghofs un citas  ievērojamas personas. Loža nodarbojās ar filantropiju, pēc Hartknoha ierosinājuma, starp citu, uzturot audzināšanas iestādi trūcīgiem „zemas kārtas” bērniem”. 

Aizejot mūžībā, Hartknohs vecākais ir izpelnījies savas brīvmūrnieku ložas pateicības vārdus. Bet Hartknoha dēls vēlāk pameta Rīgu un beidza arī pastāvēt Hartknohu veikals.

Vairāk par projektu: