Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies pa vietām, kur 19.gadsimta sākumā darbojās ietekmīgākie Rīgas grāmatu izdevēji, durvis vēra pirmais latviešu grāmatu veikals, un uzzināsim, kādas tehnoloģijas sekmēja grāmatu izdošanas straujo pieaugumu 19.gadsimta pirmajā pusē.

Šodien raidījuma sākumpunkts ir Doma laukumā. Jo tieši šeit, ap Doma laukumu, 19.gadsimta sākumā viens pēc otra durvis vēra vairāki grāmatu apgādi ar būtisku nozīmi tā laika grāmatniecības attīstībā. Mūsu gids šajā reizē būs Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieks Pauls Daija.

Kas tad bija tie izdevēju vārdi, kas 19.gadsimta sākuma Rīgā ikvienam grāmatu cienītājam bija zināmi? Mēs sākam ar vienu no trim lielajiem vārdiem tā laika Rīgas izdevējdarbībā – Jūliusu Danielu Konrādu Milleru. Audzis un skolojies Vācijā, 20 gadu vecumā nonāk Rīgā un gadsimtu mijā kļūst par pilsētas tipogrāfu.

Kā pilsētas iespiedējam Milleram pienācās telpas spiestuvei un dzīvoklim pie Doma baznīcas, bet šīs privilēģijas nozīmēja arī pienākumu bez atlīdzības drukāt bezgaldaudz dažādu valdības paziņojumu. Mūsdienu pētniekiem tie sniedz vērtīgu ieskatu par pārmaiņām sabiedrībā.

Millera apgādā iznāca arī divas 19.gadsimta sākumam ļoti svarīgas mācību grāmatas: Kristofa Hardera pirmā matemātikas grāmata latviešu valodā, un Frīdriha Erdmana Štolla „Jauna boksterēšanas un lasīšanas grāmata”.

19.gadsimta pirmajā pusē arvien straujāk aug ne vien latviešu lasītāju, bet arī rakstītāju skaits. Slavenākais no tiem, protams, ir Anša Leitāna 1845.gadā no vācu valodas pārtulkotais garstāsts “Grāfa lielmāte Genoveva”. Bet literatūrzinātnieks Pauls Daija piemin kādu citu interesantu gadījumu, kas ilustrē, kāda rocība varēja tajā laikā varēja būt atsevišķiem latviešu zemniekiem.

Bet, atgriežoties pie grāmatizdevēja Millera, iezīmīgs ir arī viņa darbs populārākā Baltijas vācu laikraksta „Rigasche Zeitung” izdošanā. 1820.gadā viņš saņems zelta nopelnu medaļu, bet pirms tam par brīvdomību tiks gāzts no kroņa tipogrāfa amata un cietīs arī no cenzūras, kas pēc Lielās franču revolūcijas kļuvusi īpaši neganta.

Pie Millera skolojās un vēlāk viņam atņemto pilsētas tipogrāfa amatu ieņēma Vilhelms Ferdinands Hekers – vēl viens iebraucējs, kurš tieši Rīgā nodibina savu spiestuvi, kas pastāvēs veselus 140 gadus.

Un tieši Vilhelms Hekers tiek uzskatīts par pirmo, kurš Rīgā atver specializētu latviešu grāmatu veikalu. Savas darbības laikā viņš nodrukāja ap 140 grāmatu un sīkiespieddarbu latviešu valodā. Starp nozīmīgākajiem bija „Vidzemes latviešu avīzes”, laikraksts „Tas Latviešu Ļaužu Draugs” un „Vidzemes kalendārs”, kas sāka iznākt 1813.gadā.

Atšķirībā no 18.gadsimta apgaismotājiem, kas grāmatas latviski izdod galvenokārt misijas apziņas vadīti, Hekera lēmums atvērt tieši latviešu grāmatu veikalu jau ir skaidrojams ar brīvo tirgu un pieprasījumu.

Tālāk kopā ar literatūras pētnieku Paulu Daiju dodamies uz otru Domas baznīcas pusi pa pēdām trešajam šodienas varonim – grāmatizdevējam Johanam Deibneram.

Deibners arī mērķtiecīgi iekaro starptautisko tirgu, iegūstot izdošanas tiesības un iegādājoties uzņēmumus arī Maskavā, Odesā, Sanktpēterburgā un Berlīnē. Pēc Deibnera nāves 1837.gadā firmu pārņēma pēcteči. Un, kas interesanti, Deibnera apgāds pastāv arī mūsdienās, tas darbojas Ķelnē. Pauls Daija gan min, ka diez vai šodienas izdevēji zina, ka apgāda pirmsākumi meklējami Rīgā.

19.gadsimta pirmajā pusē iezīmējas stāvs kāpums grāmatu izdošanā. Pēc poligrāfijas vēsturnieka Arta Ērgļa apkopotajiem pētnieku datiem, 19.gadsimtā pasaulē nodrukā gandrīz divreiz vairāk iespieddarbu nekā iepriekšējos gadsimtos kopš Gūtenberga iespiedpreses izgudrošanas kopā ņemot.

Bet kādi tad ir šie tehnoloģiju lēcieni, ko sarunā ar mūsu kolēģi Zani Lāci-Baltalksni min Artis Ērglis? Tie ir vairāki būtiski 19.gadsimta poligrāfijas izgudrojumi, kas balstās uz iepriekšējā gadsimta zinātniskajām atziņām. Taču līdz ar straujo papīra ražošanas kāpumu sāka trūkt izejvielu. Ilgu laiku papīrs bija ražots no vecām lupatām, kas bija salīdzinoši dārgi un lēni. Nācās meklēt jaunus izejmateriālus.

Latvijas teritorijā tobrīd papīru ražo Šteinhauera papīra dzirnavās Rīgā, vēl vairākās vietās, bet lielais lūzums nāk 1814.gadā, kad darbu sāk Līgatnes papīrfabrika. Tajā gan vēl vairākas desmitgades papīru ražo pa vecam – no lupatām un ar rokas maluma iekārtu. Citi izgudrojumi līdz Baltijai atnāk ātrāk. Litogrāfija – pēc 25 gadiem, bet ātrspiede mūsu šodienas varoņa Vilhelma Hekera spiestuvē parādās jau divus gadus pēc izgudrošanas.

 

Plašāk par projektu: