Raidījumā Grāmatai pa pēdām pievēršamies posmam latgaliešu literatūras vēsturē no 19. gadsimta vidus līdz 20. gadsimta sākumam, kad 40 gadus pastāvēja drukas aizliegums ar latīņu burtiem. Taču tas nebija "tukšs posms", tajā liela loma bija Gustava Manteifeļa kalendāriem, rokrakstu grāmatniecībai un pastāvēja arī nelegālā grāmatniecība. 

Turpināsim runāt par latgaliešu literatūru. Iepriekšējā stāstā par par latgaliešu literatūru skaidrojām tās aizsākumu 18. gadsimta pirmajā pusē, un raidījumu noslēdzām ar drukas aizliegumu 19. gadsimtā. Šoreiz vairāk pievēršamies tieši drukas aizlieguma periodam 40 gadu garumā no 1864. gada līdz 1904. gadam, lai gan par aizlieguma sākuma brīdi versijas ir vairākas.

Lai iepazītu šo sarežģīto periodu Latgalē, uz sarunu aicinājām Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Baltu valodniecības katedras profesori Lidiju Leikumu, un viņai pievienojas latviešu grāmatniecības vēstures pētniece, šobrīd pensionējusies Latvijas Nacionālās bibliotēkas bibliogrāfe darbā ar retiem izdevumiem Lilija Limane.

Saruna atklāj, ka 40 gadu aizlieguma posms tāpat bija piepildīts ar vairākiem notikumiem latgaliešu literatūrā.

Vispirms ieskicējam vēsturisko fonu, kas rada drukas aizliegumu Latgalē.

No 16. gadsimta otrās puses līdz gandrīz 18. gadsimta beigām Eiropas kartē būtisku vietu ieņēma Polijas-Lietuvas ūnija jeb Kopvalsts Žečpospolita, kuras sastāvā bija arī mūsdienu Latvijas teritorijas. Taču 18. gadsimta beigās Žečpospolita lielā mērā Krievijas impērijas agresīvās politikas dēļ zaudēja savu valstiskumu, tās teritorija pakāpeniski tika pārdalīta, un 1772. gadā pēc Pirmās Polijas-Lietuvas dalīšanas Krievijas impērijas sastāvā nonāca Latgale - kādreizējā Žečpospolitas teritorija jeb Inflantijas vaivadija. Bet, protams, poļi savu teritoriju un noteikšanu gribēja atjaunot, risinājās vairākas cīņas, un 1863. gadā karadarbība bija nonākusi līdz Latgalei. Poļu militāra sakāve noveda līdz latīņu drukas aizliegumam.

Oficiāli drukas aizliegums skaitās kā iedarbošanās uz poļu valodu, apspiežot poļu dumpi, bet reāli tas skar latīņu burtus, un ir vērojama rusifikācijas politika. Protams, viss neapstājas, arī drukas aizlieguma laikā parādās atsevišķi darbi. Viens no tiem - Gustava Manteifeļa kalendāri. Gustava Manteifeļa kalendārs “Infļantu zemes laika grōmota” iznāca jau pirms drukas aizlieguma un turpināja iznākt arī pēc tam. Lilija Limane un Lidija Leikuma skaidro, cik nozīmīga bija Manteifeļa personība un viņa veikums.

Grāmatas aizliedza un skolēniem somas pārbaudīja, tad no Manteifeļa kalendāriem likumsakarīgi nonākam līdz nākamajai parādībai drukas aizlieguma laikā. Tās bija nelegālās grāmatas. Lilija Limane savā publicētajā rakstā par drukas aizliegumu minējusi, ka nelegālās grāmatas Latvijā nonākušas caur Lietuvu.

Visbeidzot kā vēl viena būtiska parādība drukas aizlieguma laikā jāpiemin folkloras krājēji, un tādu ir ne mazums.

1904. gada pavasarī tika atcelts latīņu burtu drukas aizliegums Latgalē, tātad šogad aprit 120 gadu kopš tā brīža.

Noslēgumā pētnieces skaidro to, ka visaktīvākā latgaliešu literatūras pētniecība notikusi Latvijas pirmās republikas laikā. Starp abiem pasaules kariem lielu lomu latgaliešu literatūrā ieņēma pirmā inteliģences paaudze, kas bija izglītojusies Pēterpilī un kuras pārstāvji izdeva literatūru, rakstīja paši un rīkoja pasākumus. Šīs inteliģences vidū bija Joņs Višņevskis, Francis Trasuns, Kazimirs Skrinda un vēl daudzi citi. Daudz kas apstājies pēc Kārļa Ulmaņa apvērsuma, bet pēc Otrā pasaules kara faktiski sācies jauns latgaliešu literatūras aizliegums un brīvi šī literatūra varēja attīstīties tikai trimdā. Drukas aizliegumu vislabāk pētījis vēsturnieks Boļeslavs Brežgo, un 20. gadsimtā gan vācu okupācijas laikā, gan pēc tam 50. gados iznākuši rakstu krājumi par šo tematu.