Ir 18. gadsimts. Pasauli pārņem apgaismības idejas Vētru un dziņu laikmets literatūrā. Filozofa Imanuela Kanta izpratnē cilvēka autonoma spriestspēja ir cilvēka "pilngadības" sasniegšana. Franču un britu filozofiskajā tradīcijā jēdzieni "kultūra" un "civilizācija" 18. gadsimtā tiek lielā mērā lietoti kā sinonīmi.

Savukārt Johans Gotfrīds Herders postulē, ka kultūra ir konkrētai tautai raksturīgas iezīmes un kultūra pastāv to unikalitātē un dažādībā kā dārzā esošu augu daudzveidība. J. G. Herdera uzskatos zemnieku kultūra nav traktējama kā zema, bet kā unikāla un tās unikalitātes pamatā ir zemnieku valoda un tautas vēsture.

Ir 18. gadsimts, un Vidzemē no Halles ir izrakstīts mācītājs Dāvids Kristians Lencs, kuram vēlāk klajā nāks arī Sprediķu grāmata latviešu valodā. Viņu sauksim par Veco Lencu. Savukārt viņa dēls, Cesvainē dzimušais dzejnieks un rakstnieks Jākobs Mihaels Reinholds Lencs (Jaunais Lencs) kļūst par izcilāko Baltijā dzimušo vācu dzejnieku un ir pazīstams vāciskajās zemēs arī šodien, jo viņa darbus 20. gadsimtā aktualizēja Brehts, mūzikā Cimmermans, kura operu pēc Lenca darba "Zaldāti" iestudē arī mūsdienās. 2012. gadā Zalcburgas festivālā "Zaldātus" iestudēja režisors Alvis Hermanis.

Raidījumā "Grāmatai pa pēdām" stāsts tieši par jauno Lencu. Pētām 18. gadsimta rokrakstus – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem; Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts.

Šodien mums priekšā ir 18. gadsimta rokraksti – Lenca vēstule Gētem, Lenca vēstule vecākiem, Herdera vēstules Lencam, Lafatēra vēstule Lencam, iespieddarbi – Vecā Lenca Sprediķu grāmata un vēl kāds plāns izdevums, par kuru īpašs stāsts.

Tā ir iespēja ieskatīties „Lenciānā” – Lencu ģimenes arhīvā, kas glabājas Rīgā. Turpat blakus apliecinājums arī Vācijas mūsdienu attieksmei pret Lencu – viņa darbu faksimilizdevumi un „Darbi un vēstules” trīs sējumos, savukārt latviešu valodā – Jākoba Mihaela Reinholda Lenca „Piezīmes par teātri” un luga „Aumeistars jeb Mājaudzināšanas priekšrocības” Beatas Paškevicas un Valda Bisenieka tulkojumā.

Esam Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas rokrakstu un reto grāmatu nodaļas lasītavā kopā ar nodaļas vadītāju Aiju Taimiņu, pētnieci Beātu Paškevicu un Gētes institūta Rīgā direktora vietnieci Gizelu Vālu.

Daži fakti no Lenca dzīves. Cesvainē dzimušais Jakobs Mihaels Reinholds Lencs (1750—1792) jaunībā bija Gētes draugs, apdāvināts dzejnieks, vērā ņemams dramaturgs un reizē pārāk impulsīva, traģiski sašķelta personība. Lenca neprognozējamība viņu ātri atsvešina no Gētes, neļauj ilgstoši palikt Veimārā. LU Akadēmiskajā bibliotēkā saglabājies bagāts Lencu ģimenes arhīvs, tā sauktais „Lenziana”, kas daudzkārt izmantots apcerējumos par J.M.R.Lencu.

Stāstu „Reinholds Lencs” viņam 1927.gadā veltījis Līgotņu Jēkabs. Drāmu par Lencu bija jau iecerējis Jānis Poruks, kurš Gētes „Fausta” ietekmē rāda Lencu, šaubu un bēdu sagrauztu, sēžam uz Cesvaines baznīcas kāpnēm, tā savulaik rakstījis Ojārs Zanders.

Tā kā mums priekšā ir Gētes vēstule Lencam, tad Beata Paškevica stāsta, kā viņi sastopas.

Aija Taimiņa uzskata plašāk stāsta arī par Lenca tēvu, kas savukārt ir pazīstamāks Vidzemē.

No stāsta par Veco Lencu, kas bija mācītājs Cesvainē un Vidzemes ģenerārintendants, atgriežamies pie dēla Jākoba Mihaela Reinholda Lenca, kurš par mācītāju gan nekļūst, pasauli uz labu mainīt grib caur dzeju un lugām, vēlāk caur darbošanos brīvmūrniecībā.