Pētera I armijas veidotais Rīgas aplenkums 18.gadsimta sākumā izvērtās par dramatiski smagu pārbaudījumu gan ilggadējiem pilsētniekiem, gan neseniem iebraucējiem. Astoņi mēneši nemitīgas bombardēšanas noslēdzās ar Vidzemes muižniecības un arī pašas pilsētas infrastruktūras kapitulāciju. Kādi izdevumi un dokumenti par šo periodu liecina no iesaistīto puses, meklējam LU Akadēmiskajā bibliotēkā un Latvijas Valsts arhīvā.

Tūlīt pēc uzvaras Poltavas kaujā 1709. gada jūlijā Krievijas cars Pēteris I nekavējoties virzīja savas armijas uz tobrīd vēl gana labi nocietināto Rīgas pilsētu, kas tolaik bija galvenā Zviedrijas osta un stiprākais atbalsta punkts Baltijas jūras Austrumu krastā. Pilsētas aizstāvēšanu vadīja zviedru ģenerālis Nilss Strēmbergs.

Krievu karaspēks sasniedza Rīgu 1709. gada 3. novembrī un uzsāka vienlaicīgi Rīgas un Daugavgrīvas cietokšņu aplenkumu. Bolderājā un Mangaļsalā krievi uzcēla skanstis, ar to pilnībā pārtraucot Daugavgrīvas cietokšņa apgādi.

Aplenkuma sākumā pirmos lielgabala šāviņus uz Vecrīgu no Kobronskanstes izšāva pats Pēteris I. Zviedru armijas pulkveža Samuela Kobrona vārdā nosauktā skansts atradās Daugavas kreisajā krastā pie Mārupītes ietekas Kīleveina grāvī, tagadējā Torņakalna apkaimē. Minētā norise 1786. gadā veidotajā sienas gleznojumā vēl tagad apskatāma Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Kolonnu zālē.

Astoņu (dažos avotos minēts – septiņu) mēnešu ilgais aplenkums beidzās tikai pēc tam, kad pilsētā sākās bads un mēra epidēmija, kuras laikā gāja bojā teju puse no Rīgas iedzīvotājiem.

Vispirms būtu svarīgi saprast Zviedru Rīgas un Vidzemes iedzīvotāju intelektuālo un garīgo satvaru. Kā tika uzsvērts iepriekš, Rīga bija ļoti būtisks tirdzniecības un militārās stratēģijas centrs zviedru kronim. Taču domājot par tālaika sabiedrību, proti, aristokrātu, tirgotāju un zemnieku kopumu – vai varētu spriest arī par kādu tiecību lasītprasmes, tālāk jau izglītības un, tādējādi, kopējas intelektuālas kapacitātes augšupejā? Savā redzējumā dalās Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, vēsturnieks Gvido Straube.

Dramatisma kamertoni par notiekošo krievu karaspēka aplenkuma laikā Rīgā ieskandē Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa.

Pēc vēsturnieces Margaritas Bardzevičas pētītā, plašu informācijas kopumu par kara notikumiem desmitgades garumā – sākot no 1700. gadu sākuma, sniedz Rīgas rātes mērnieka Eberharda Tolksa dienasgrāmatas. Par tām pētniece raksta izdevuma „Senā Rīga” 7.laidienā.

Konkrētākas liecības par bada un mēra dēļ mirušajiem rīdziniekiem ietvertas vācbaltiešu luterāņu mācītāja Liborija Depkina publicētajos mirušo ģimenes locekļu un Rīgas mācītāju sarakstos. Bez tam jāatzīmē, ka bada un aplenkuma nomocītajā Rīgā izplatījās arī pilsētas aizstāvībai kaitējoša un zviedru armijai neglaimojoša informācija, par ko liecina 1710.gada aprīlī Rīgas pilī izdotā ģenerāļa Nilsa Strēmberga rīkojums, ka tiks apcietināti un sodīti tie, kas izplata sliktas un nepatiesas ziņas. Par dokumentārajām liecībām saistībā ar šo grūto un izmisuma pildīto laiku turpina Aija Taimiņa.

Par krievu karaspēka veidoto Rīgas aplenkumu plašs rakstīto liecību klāsts iepazīstams Latvijas Nacionālajā arhīvā. Un ar pavisam nelielu daļu no tā iepazīstina Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadītāja, vēsturniece Anita Čerpinska.

Laikā no 1709. līdz 1710. gadam Dreiliņmuižā krievu feldmaršals Boriss Šeremetjevs  iekārtoja savu kara nometni. Un tieši tur 1710. gada 3. jūlijā tika parakstīta Vidzemes bruņniecības kapitulācija Krievijas caram, pretī saņemot 1561. gada Viļņas ūnijas līgumā paredzētās privilēģijas.

Pēc nedaudz vairāk nekā nedēļas grāfs Šeremetjevs svinīgi iebrauc Rīgā. Rātes un visu pilsētnieku vārdā viņu sveic Rīgas burggrāfs Johans Mihaels fon Bekendorfs un pasniedz divas trīs mārciņu smagas zelta atslēgas, par to vēlāk pretī saņemot Pētera I spieķi, ar ko viņš pašrocīgi mēdzis sist nepaklausīgos. Zīmīgi, ka atslēgu izliešanai bija jānotiek divu dienu laikā un jau tā nabadzīgajai Rīgai tās prasīja 800 zelta dukātus. Bet simboli paliek simboli. Viens no tiem, proti, cara parakstītā privilēģija Rīgas kapitulācijai glabājas Latvijas Nacionālajā arhīvā un arī ar šo dokumentu aicina iepazīties Anita Čerpinska.

Par jebkuru iztēli daudz drausmīgāka mēdz būt īstenība – šķiet, par šo teicienu varam pārliecināties arī šodien. Taču tieši tamdēļ ir ļoti svarīgi aktuālās norises dokumentēt un arhivēt nākotnes pētniekiem un ikvienam, kuram pagātnes norises nav tikai bezsakarīgs ciparu un vārdu jūklis.

Vairāk par projektu “Latviešu grāmatai 500” var uzzināt šeit: