Veram durvis uz Apgaismības laikmeta "smagsvara" Gotharda Fridriha Stendera bagātīgo mantojumu. Pievēršamies Vecā Stendera devumam latviešu literatūrā un valodniecībā. Šonedēļ par Stendera dzeju un ziņģēm, "Augstas gudrības grāmatu" un "Bildu ābici", pasakām un stāstiem.

Šonedēļ iesāksim stāstu par vienu no ietekmīgākajām Apgaismības laikmeta personībām latviešu kultūrā: Gothardu Frīdrihu Stenderu. To pašu Veco Stenderu, kurš uz savas kapa plāksnes lika iegravēt parakstu “Latvis”. Nācis no Kurzemes vācu izcelsmes mācītāju dzimtas 15 paaudzēs, Vecais Stenders bija ne vien baznīckungs, bet arī rakstnieks un valodnieks ar lielu interesi par latviešu valodu un dedzīgu misijas apziņu – izglītot latviešu zemniekus.

Viņa daudzpusīgo devumu atklāsim divu raidījumu sērijā. Šonedēļ – par Stenderu kā latviešu laicīgās daiļliteratūras pamatlicēju.

Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā tikšanās un saruna ar trim erudītiem pētniekiem: literatūrzinātniekiem Māru Gruduli un Paulu Daiju un folkloras pētnieku Gunti Pakalnu. Stendera grāmatas mūsu priekšā tiek izpakotas katra no savas baltas kartona kastītes.

Latvijas Universitātes profesore Māra Grudule daudz pētījusi latviešu senāko laiku literatūru un pēc Stendera 300-gades 2014.gadā sastādījusi kolektīvo monogrāfiju "Gothards Frīdrihs Stenders un apgaismība Baltijā Eiropas kontekstā".

"Es domāju, ka šī monogrāfija arī ir atbilde, kāpēc par Stenderu ir vajadzīgi divi raidījumi! Stenders ir ļoti daudzpusīgs, noteikti būtu gana daudz tēmu arī trešajam raidījumam, jo viņš rakstīja ne tikai latviski, bet arī citās valodās," vērtē Māra Grudule. "Viņa vāciski rakstītais arī ir ļoti interesants un dažā ziņā novatorisks tā laika Eiropas tehniskās apgaismības kontekstā. Piemēram, ja runājam par viņa aprakstu par veļasmašīnu. Bet latviešu literatūrā viņam ir īpaša loma, jo viņu uzskata par laicīgās literatūras aizsācēju. Viņš ir pirmais, kurš devis latviešiem pasakas un stāstus vai precīzāk – fabulas dzejā un prozā; pirmo populārzinātnisko grāmatu, ko mēdz dēvēt arī par “zemnieku enciklopēdiju”, proti – “Augstas gudrības grāmatu”; ilustrētu ābeci un, protams, virkni ziņģu, ar laicīgajām dziesmām papildinot latviešu zemnieku repertuāru. Ir vēl daudz kas jauns un interesants. Viņš aicina baudīt grāmatu ne tikai kā kristīgās pasaules daļu, bet arī grāmatu kā informācijas avotu un izklaidi."

Stenderu dzimta Kurzemē ieceļoja jau 16. gadsimtā, un Gothards Frīdrihs Stenders latviešu valodu un zemniekus pazina jau no bērnības. Kā vairums Baltijas vācu jaunekļu, viņš vēlāk devās studēt uz Vāciju, vēlāk jau kā četrdesmitgadnieks piecus gadus dzīvoja Vācijā, Dānijā un Krievijā. Iespējams, tieši šo gadu pieredze vēlāk rosināja Stenderu paplašināt savu apgaismības misiju arī caur literatūru.

Par to, cik apbrīnojami Stenders izjutis latviešu valodu, savulaik intervijā Latvijas Radio 3 “Klasika” kolēģei Intai Pīrāgai jūsmoja arī diriģents un senās mūzikas pētnieks Māris Kupčs. Par godu Stendera 300 gadu jubilejai viņš ar kori un orķestri atskaņoja vācu baroka komponista Kārļa Heinriha Grauna oratorijas “Jēzus nāve” fragmentus ar Vecā Stendera atdzejojumu latviešu valodā.

Gotharda Frīdriha Stendera atdzejojumu un oriģināldzejas krājumu ar zinātniskiem komentāriem 2000.gadu sākumā izdeva apgāds “Zvaigzne ABC”, un tajā redzamais dzejnieku saraksts, kuru darbus Stenders tulkoja latviski, vēlreiz apliecina viņa augstos standartus dzejas atlasē, saka Pauls Daija. Un būtiski, ka Stendera darbs latviešu literatūrā guva lielu popularitāti jau viņa paša dzīves laikā.

Lasītāju netrūka, jo, kā stāsta Pauls Daija, Stendera dzīves nogalē 18.gadsimta beigās Vidzemē lasīt prata jau divas trešdaļas iedzīvotāju un Kurzemē – viena trešdaļa, kas tolaik bija augstākie rādītāji visā Krievijas impērijā.

Līdzās ziņģēm Gothards Frīdrihs Stenders šodienas lasītājam vislabāk pazīstams ar savu paša ilustrēto “Bildu ābici”, kas ļoti atšķīrās no agrākām lasīt mācības metodēm ar apgaismībai raksturīgo uzskatu, ka skolai ir jāsagādā prieks un mācībām ir jābūt tuvākām bērna uztverei. Līdzīgi ir arī ar Stendera slavenāko darbu – “Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas”, ko vēsturnieks Gvido Straube reiz trāpīgi salīdzināja ar 20.gadsimtā populāro grāmatu sēriju angļu valodā “For Dummies” jeb “iesācējiem”.

Stenders prata runāt ar lasītāju vienkārši un aizrautīgi, vienlaikus izglītojot par dabaszinātnēm, ģeogrāfiju un pat astronomiju. Bet ar to viņa devums nebeidzas: Vecais Stenders ir uzskatāms arī pirmās pasaku grāmatas autoru latviešu literatūrā.

Vairāk par projektu: