Rīgas pilsētas sindiks – proti, pilnvarotais lietvedis Dāvids Hilhens – ir viena no interesantākajām figūrām Livonijā. Izglītojies romiešu tiesībās, spīdoši pārvaldījis latīņu valodu un strādājis poļu karaļa Stefana Batorija pakļautībā. Ierauts politiskās intrigās un notiesāts par valsts nodevību, un tādēļ spiests atstāt Rīgu.

Tomēr Hilhena vārds Latvijas teritorijā ir iezīmēts ar Iļķenes ciemu Ādažu novadā, un tieši no turienes sāksim stāstu par "Helikona kalnam pietuvināto", kā viņu goddevīgi dēvējis dzejdaris un ārsts Bazīlijs Plīnijs. Stāsta Ādažu novada vēstures pārzinātāja un pētniece Elita Pētersone.

Dāvids Hilhens bija izcila personība 16. gadsimta Rīgas un Pārdaugavas hercogistes dzīvē. Viņš nāk no Rīgas vācu tirgotāju dzimtas un studējis Ingolštates, Tībingenes un Heidelbergas universitātē jurisprudenci. Studiju laikā viņš nodibina ciesas draudzības saites ar ar augstākajiem poļu feodāļiem, un kā labs poļu valodas pratējs neilgu laiku strādājis Polijas lielkanclera Jana Zamoiska kancelejā.

1585. gadā Hilhens kļuva par Rīgas rātes sekretāru, bet no 1589. līdz 1600. gadam bija Rīgas pilsētassindikas, tātad jau 28 gadu vecumā ieņēma amatu, kuram bija liels svars Rīgas pilsētas tieslietās, pārvaldē un politikā. Piedalījās pilsētas sūtniecībās Varšavā un Viļņā, t.sk. kā starpnieks palīdzēja nogludināt Rīgas rātei tik nepatīkamo Kalendāra nemieru izraisīto spriedzi. 

Sakarā ar šķelšanos Rīgas patriciātā, 1600. gadā Hilhens zaudēja amatu, tika sodīts un bija spiests emigrēt, un kaut arī 1609. gadā realibilitēts, Rīgā tā arī vairs neatgriezās.

1588. gadā Hilhens panāca pirmās grāmatu spiestuves izveidošanu Rīgā, viens no Rīgas pilsētas bibliotēkas izveidotājiem un paplašinātājiem, ar viņa gādību nodibināta bāriņu tiesa, piedalījies pilsētas skolu un rātes kancelejas reformēšanā. 

Tieši pateicoties Dāvida Hilhena uzaicinājumam 1588. gadā Nikolauss Mollīns pārceļ savu grāmatspiestuvi no Dordrehtas Nīderlandē uz Rīgu. Privātajā dzīvē Hilhens bija Rīgas birģermeistara Franča Nienstedes znots, kas, iespējams, nebija mazsvarīgi, īstenojot iecerētos projektus.

Jāpiebilst, ka Dāvida Hilhena pēcteči, brāļi fon Hilheni šepat, netālajā Garkalnē, par saviem līdzekļiem uzcēla koka baznīcu ar dakstiņu jumtu. Tagad tās vietā ir mūra baznīca, bet mēs ar Elitu Pētersoni dodamies aplūkot to, kas nu palicis pāri no Iļķenes muižas un pārceltuves pasta stacijas. Mūs sagaida inženieris un alpīnisma entuziasts Māris Arnavs, kurš kopā ar sievu Ingūnu uz pasta stacijas vecajiem pamatiem uzbūvējis māju, kura vizuāli pielīdzinātos dižkoku – liepu un lapegļu – piepildītajam muižas parkam.

Dāvida Hilhena figūra ir cieši saistāma ar vēl vienu Rīgas humānistu, neolātinīskās dzejas pārstāvi Danielu Hermani. Par viņu stāsta Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Reto izdevumu un rokrakstu nodaļas vadītāja Aija Taimiņa.

Abi humānisti pārstāv dažādas paaudzes, vecuma starpība ir aptuveni divdesmit gadu. Šī satikšanās notiek, kad Hilhens ir atgriezies dzimtajā Rīgā pēc plaša akadēmiskā ceļojuma, laikā, kad Kalendāra nemieri ir savā bīstamākajā stadijā. Ņemot vērā viņa labo izglītību un latīņu valodas zināšanas, Hilhenu uzaicina amatā par Rīgas rātes sekretāru. Karaļa Stefana Batorija ieskatā, starppilsētu sarakstei ir jānotiek tieši latīņu valodā, un te nu Hilhens ir īsti vietā, ne kā viņa priekštecis, kuram ar šo valodu bijušas grūtības.

Latīniste un Dāvida Hilhena pētniece Kristi Vīdinga kopā ar kolēģiem Tartu Universitātē strādā pie Hilhena vēstuļu apkopojuma trijos sējumos, kas tiks izdots Minsterē, pētījumu ciklā „Baltische Literarische Kultur” – tajos būs iekļauta gan Hilhena paša sūtītā, gan saņemtā korespondence, kurā ir ap 700 vienību. Vēstules ir gan lietišķa rakstura, gan rakstītas kā citas personas pārstāvim, gan arī sarakste ar domubiedriem, citiem Rīgas humānistiem. Pētniece uzsver, ka vēl bez šiem grandiozajiem izdevumiem ir svarīgas mazākas publikācijas par šo vēstuļu nozīmi gan vācu, gan angļu valodās, jo tās ilustrē savstarpējās komunikācijas formas raksturu tālaika Livonijā, ļaujot izdarīt secinājumus par agrīnās modernitātes pirmsākumiem rakstītā vārda komplektācijās un izteiksmes attīstībā.