Johana Kristofa Broces mantojums mūsdienās joprojām palīdz arhitektiem

Raidījumā Grāmatai pa pēdam. Latviešu grāmatai 500 šoreiz dodamies par Johana Kristofa Broces pēdām, izzinām viņa atstāto mantojumu rokrakstu un zīmējumu tradīcijā un mēģinām saprast, kā Broces veikums mūsdienās joprojām palīdz arhitektiem.

“No 1770. līdz 1818. gadam esmu savācis plašu materiālu par ģerboņiem, pieminekļiem, skatiem, uzrakstiem, ciltskokiem un citiem ievērojamiem objektiem. Es tos sakārtoju tādā secībā, kā tie man nāca priekšā, un tā pakāpeniski izveidojās 10 folio sējumi.”

Šis ir fragments no Johana Kristofa Broces ievadvārdiem viņa desmit sējumu rokrakstu un zīmējumu apkopojumam “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums”, kas tradicionāli saukts par “Monumente”. Broces vārdu gan nevar sasaistīt tikai ar šiem sējumiem.

Raidījumā mēģinām vairāk atklāt, kas bija Johans Kristofs Broce – šis unikālais cilvēks, kurš darbojās 18. un 19. gadsimtā, kurš atstājis mums vienreizēju kultūrvēsturisku mantojumu par krietni plašāku laika periodu un bez kura mūsu skats par savas zemes vēsturi būtu ļoti šaurs.

Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas vadītāja un vadošā pētniece Aija Taimiņa sarunas sākumā norāda, ka Broces gadījumā mēs nevaram runāt par iespiestu vārdu grāmatniecībā. Taču iemesls, kāpēc Broci cildinām, ir tas, ka pēdējos 200 gados Latvijas vēstures, kultūrvēstures, antropoloģijas, etnogrāfijas jomā nav atrodama gandrīz neviena grāmata, kurā nebūtu piesaukts Broce – kā avots, kā attēlu autors, kā pētnieks vai cita veida autoritāte. Ar Aiju Taimiņu turpinām sarunu Latvijas Universitātes Akadēmiskajā bibliotēkā, kur lasītavā visu sarunas laiku uz mums noraugās Karla Zēligera veidotais Broces portrets.

1768. gadā Broce ierodas Rīgā, un tās kļūst par viņa mājām līdz mūža galam. Jau pēc aptuveni četriem gadiem Broce raksta vēstuli uz Igauniju tā laika vēstures prominencei, birģermeistaram Konrādam Gādebušam, un šajā vēstulē top zināms, ko Broce ir nolēmis darīt turpmāk, kas viņam ir svarīgs un kā viņš sevi redz.

Broces kolekcija par Livoniju no 13. līdz 19. gadsimtam ir tas mantojums, kas 2017. gadā iekļauts UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas nacionālajā reģistrā. 2022. gadā Broce godināts viņa 280. gadadienā, bet šogad pieminam viņa aiziešanas mūžībā divsimto jubileju.

Broce iekļaujas 18. gadsimta beigu apgaismības un kultūras tradīcijā, kas aicina pētīt savu apkārtni – zīmēt, fiksēt. Cita veida komunikācijas iespēju nav. Broce pats bijis audzināts stingri evaņģeliski luteriskā ticības garā, bet viņš fiksējis ziņas arī par hernhūtiešu kustības pārstāvjiem. Viens no tādiem hernhūtiešiem ir uzņēmējs, manufaktūru un muižu īpašnieks Jānis Šteinhauers.

Pirms 40 gadiem tieši Broce un viņa zīmējumi saveduši kopā Jāni Šteinhaueru un arhitektu Pēteri Blūmu, kurš ar interesi pētījis Šteinhaueru, un tādā veidā arī Broce kļuvis par Blūma kolēģi mūža garumā. 25 gadus arhitekts nostrādājis ēkā Mazajā Pils ielā Rīgā, kur savulaik pa kāpnēm diendienā staigājis Broce, un turpmākajās minūtēs Pēteris Blūms stāsta par to, cik ļoti Broce un viņa Vecrīgas, Iļģuciema un citu vietu zīmējumi bijuši nozīmīgs palīgs arhitektiem.

Broces produktivitāte ir pielīdzināma fotogrāfa darbam, zīmējumi top cits pēc cita. Un tie ir arī desmitiem atstātu dokumentējumu par to, kā cilvēki senāk ģērbās.

Vairāk par projektu: