Raidījumā Grāmatai pa pēdām. Latviešu grāmatai 500 skaidrojam, ko postošu Rīgas pilsētas bibliotēkai nodarījuši kari, bet Vecrīgā pētām klosteru vietas, kur atradušās pirmās grāmatu krātuves.

Šajā raidījumā dodamies garā ceļojumā cauri gadsimtiem. Iemesls – Rīgas pilsētas bibliotēka, tās tapšana, mīti un patiesība, arī tas, ko kultūras liecībām nodara kari. Un tieši šis pavasaris rosina pieminēt epizodes, kas nav ne jaukas, ne pacilājošas, ne arī iedvesmojošas.

Arī 1524. gads, kas tiek uzskatīts par Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gadu, ir nemierīgs laiks. Rīgas pilsētas bibliotēkas senākie grāmatu krājumi, rokraksti un iespiestās grāmatas ir  pārņemti no  Rīgas klosteriem, proti, no dominikāņiem un franciskāņiem. Tāpēc vispirms dodamies izpētes gājienā pa Vecrīgu,  apjaušot vietas, kur atradušies dominikāņu un franciskāņu klosteri, arī viņu bibliotēkas.

Ar vēsturnieku un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Gustavu Strengu tiekamies pie Svētā Jāņa baznīcas, sagaidām Saulīti, kundzi no draudzes, kura mums atver durvis, arī uz iekšpagalmu, kas slēpj dominikāņu klostera  senos mūrus.  

Stāvot zem senajām velvēm, ir aizraujoši iztēloties dominikāņu konventa ēkas, un to, ka 13. gadsimta vidū te bijusi pilsētas nomale – blakus bija aizsardzības mūris un Rīdzenes upe. Aplūkojuši kripatiņas, kas palikušas pāri no dominikāņu konventa ēkām, pievēršam uzmanību Sv. Jāņa baznīcai.

No Sv. Jāņa baznīcas tālāk dodamies uz biljarda klubu. Kāpēc tur jādodas raidījumā „Grāmatai pa pēdām”?  Bet tā ir vecā baznīca,  Sv. Katrīnas baznīca un daļa no kādreizējā franciskāņu konventa. Izejot pavisam mazā iekšpagalmā, kādreizējā franciskāņu mūku dzīvesvietā, redzam to, kas palicis pāri no Svētās Katrīnas franciskāņu baznīcas altārdaļas.

Franciskāņu  grāmatas ir iespaidīgas. LU Akadēmiskās bibliotēkas  Rokrakstu un reto grāmatu nodaļas  vadītāja Aija Taimiņa apliecina, ka tās ir labākās Rīgas grāmatas – skaistākās, lielākās, vērtīgākās, izcilākās.

Pievēršamies 1524.gadam, kas piesaukts kā Rīgas pilsētas bibliotēkas dibināšanas gads. Gustavs Strenga atgādina, ka tas ir ļoti nemierīgs gads. Ap šo laiku jau bija skaidrs, ka Lutera piekritēji pilsētā gūs virsroku. Kopā ar Gustavu Strengu esam pabijuši divos būtiskos Rīgas intelektuālajos centros, dominikāņu un franciskāņu konventos, kas pastāvēja līdz 1524.gadam.

Izejot no biljarda kluba, kurā skanēja laicīga mūzika, uz ielas pavisam cita noskaņa - apņem Doma baznīcas zvanu skaņas.  Šis pavasaris rosina pieminēt  Rīgas pilsētas bibliotēkas vēsturi, arī tās epizodes, kas saistās ar kariem.  Turpmāk pārstāsts par skarbajiem laikiem, ko Rīgas pilsētas bibliotēka pārdzīvojusi un izturējusi 400 gadu garumā. Aija Taimiņa tam sniedz  virsrakstu „Bibliotēka un kari”.

Ik reiz pēc kārtējā aplenkuma paiet 10 – 20 gadi līdz bibliotēka spēj atkal atjaunoties. 19. gadsimta beigās bibliotēku pārved uz Rīgas rātsnamu, kur aizņem otro un trešo stāvu. Atkal iejaucas karš un 1941.gads, Otrā pasaules kara sākums Rīgas pilsētai sagādā milzīgu postu, iet bojā lielākā daļa bibliotēkas krājuma. Aija Taimiņa min, ka bibliotēkas degšanas sākusies no iekšpuses, tā bija Padomju armijas stratēģija, kas tika īstenota Rīgā, Daugavpilī un arī Kijivā. Speciālas diversantu grupas nīcināja visu, kas varētu kalpot tiem, kas ienāk, bet arī neko nepaglābjot.  Arī karā, kas šobrīd norisinās Ukrainā, var redzēt šo iznīcināšanas taktiku.

Tādas paralēles ar pašlaik notiekošo karu Ukrainā, ar kultūras vērtību iznīcināšanu un 1941.gadu, kad no visa lielā Rīgas pilsētas bibliotēkas krājuma tika izglābts nepilns procents.

Rīgas pilsētas bibliotēkas stāstu atklāt palīdzēja grāmatu pētniece Aija Taimiņa un vēsturnieks Gustavs Strenga.