Neredzīgais Indriķis – pirmais latviešu valodā izdotās dzejoļu grāmatas autors. Skaidrojam, kā Indriķis nonāk līdz dzejošanai, kādas bijušas ietekmes un kāpēc Indriķa dziesmas jālasa skaļi. Dosimies arī uz Apriķiem, kur dzimis un dziesmas sacerējis dzejnieks.

Raidījumu sākam ar Apriķu muzeja vadītājas Ainas Cērmanes ceļavārdiem raidījuma tēmai – Neredzīgais  Indriķis  un latviešu laicīgās rakstītās dzejas sākums. Apriķu novada muzejā sirsnīgā gaisotnē viegli raisās stāsti par Neredzīgo Indriķi, par dzimtas pētījumiem un piemiņas glabāšanu. Apriķu novada muzejā  ir vairākas telpas, kurās dažādos apsektos pieskarties Neredzīgā Indriķa mūžam – seni izdevumi, avīžu izgriezumi, skolēnu zinātniskie darbi, dzimtas pētījumi un radoši uzdevumi.

Ar Apriķu mācītāja Kārļa Gotharda Elferfelda gādību četrpadsmit Indriķa dziesmas pierakstītas un 1806.gadā izdotas grāmatā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas”. Ar literatūrzinātnieci, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesori Māru Gruduli sazināsimies attālināti, viņa pašlaik Vācijā, skaidrojam, kas raksturīgs  Indriķa dzejai.

Neredzīgais Indriķis ir viens no latviešu laicīgās dzejas agrīnajiem pārstāvjiem. Raidījumos jau esam stāstījuši par dzejniekiem  no latviešu vidus, un literatūrzinātniece Māra Grudule atgādina, ka  laicīgā dzeja sasistās ar Gothardu Frīdrihu Stenderu un viņa ziņģēm, Ķikuļa Jēkabs un Juris Natanaēls Ramanis turpina reliģiskās dzejas tradīciju, tad Indriķis savā dzejā vairāk pieskaras ikdienai, sadzīvei, arī valsts jautājumiem, rakstot veltījuma dzeju, mazāk  viņa dzejā  reliģisko motīvu.

Zināms, ka Indriķis zaudējis redzi baku sērgā piecu gadu vecumā. Būdams  gaiša un apdāvināta rakstura, no Apriķu ķestera (priekšdziedātāja) Vāveru Andža dzirdēdams sava laika dzeju, galvenokārt baznīcas dziesmas un Stendera ziņģes, sācis sacerēt pats. Indriķa pirmais publicētais dzejolis „Rīta dziesma” iespiests Kurzemes kalendārā „Veca un jauna laika grāmata uz to 1807.gadu” un dzejoļu krājums „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” datēts ar 1806.gadu. Tātad vienlaikus.

Pētniecībā interesants ir konteksts, un Māra Grudule min faktu, proti, Apriķu mācītājs Elferfelds divus gadus pirms Indriķa dzejas grāmatas, ir papildinājis latviešu laicīgās literatūras klāstu ar interesantu izdevumu, kurā pamācības, kā kulturāli pavadīt brīvo laiku.

Kāda ir Indriķa dzeja? Literatūrzinātniece Māra Grudule norāda, ka Indriķa dzejā jaušama personīgo motīvu atklāsme. Ja, piemēram, Stendera mīlestības ziņģēs, tās ir tulkotas no vācu valodas un tie ir konkrēti latviešu zemnieku tēli, kuru mīlestību viņš atveido, tad citādi  tas ir Indriķa dzejā.

Dažādos izdevumos un enciklopēdijās, meklējot ziņas par Indriķa dzīvi, tās rodamas pie burta „N” – Neredzīgais Indriķis, it kā neredzīgums būtu viņa uzvārds. Mārai Grudulei patiktu Elkuleju Indriķis. Tikai vēlākos laikos  dzimtai dots uzvārds Hartmanis. Apriķu muzejā pie sienas Hartmaņu – Neredzīgā Indriķa dzimtas koks ar daudzām ozola lapām.

Lasot Indriķa dzejas, jādomā līdzi, taču skaidrs ir viens, saule spīd arī viņam, un ir prieki, ko arī neredzīgs cilvēks var just.   Mārai Grudulei īpaši tuvas tās Indriķa dziesmas, kur ieskanas  personiskais pārdzīvojums. Vēl Māra Grudule  min, cik nopietni Indriķis pārdomājis dzejas melodisko pusi, jo valstiski svarīgākiem pantiem ir garīgo dziesmu melodijas, sadzīviskām dziesmām – Stendera ziņģu, savukārt ļoti personiskām – mīlestības dziesmām – savas meldijas.

Neredzīgā Indriķa atdusas  vieta Ģibortu kapsētā ir labi iekopta, taču Māru Gruduli neliek mierā doma, ka vajadzētu atjaunot Rīgā Strazdumuižā kādreiz (1991) izveidoto pieminekli Neredzīgajam Indriķim – divi šūnakmens stabi un vidū bijis Indriķa profils, to veidojis tēlnieks Āris Smildzers. Vēlāk piemineklis nopostīts, jautājums, kāpēc to nevar atjaunot?

Plašāk par projektu: