Raidījumā Grāmatai pa pēdām šoreiz dosimies uz Liepāju, kur 1777. gadā Svētās Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs Johans Andreass Grunts dibināja pirmo publisko lasāmbibliotēku Kurzemes hercogistē. Bibliotēkas mūžs sākotnējā formā gan bija tikai 22 gadus garš: pēc hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijā cenzori tajā atrada ar Franču revolūciju saistītas grāmatas un bibliotēku slēdza. Tomēr daudzas tā laika grāmatas joprojām glabājas Grunta lasāmbibliotēkas mantiniecē – Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā.

Bibliotēkas nams atrodas Zivju ielā 7 – ēkā, kur savulaik bija pilsētas Rātsnams, un pirmsākumos lasāmbibliotēka atradās šīs ēkas bēniņos. Kopš 20.gadsimta 20.gadiem te atkal ir bibliotēka, un tās lasāmzāle nesen ieguvusi pirms 250 gadiem dzīvojušā bibliotēkas dibinātāja Johana Andreasa Grunta vārdu. Pie sienas novietots viņa portrets, kurā redzams vīrs mācītāja tērpā ar balti skruļļotu parūku, un portretam līdzās – fragmenti no Grunta izdotajiem bibliotēkas statūtiem.

“Pateicoties viņam, mēs varam lepoties ar tik bagātu vēsturi,” saka bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga.

Grunta laika grāmatas gan šajā lasāmzālē neatrast. Tās izvietotas garos plauktos bibliotēkas augšstāvā. Dodoties turp, paejam garām pamatīgam metāla seifam, kurā glabājas 1777. gadā izdoto Lasāmbibliotēkas statūtu oriģināls.

Kas tad īsti bija “lasāmbibliotēka” 18. gadsimta izpratnē un kā tā darbojās? Kā savā pētījumā raksta Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece Simona Sofija Valke: “Lasāmbibliotēka (Lesebibliothek) bija iestāde, kurā 18. un 19. gadsimta lasītāji par nelielu samaksu varēja lasīt periodiskus izdevumus, kā arī jaunas un ne tik jaunas grāmatas. Līdztekus tām pastāvēja arī lasīšanas biedrības (Lesegesellschaft), kurām nebija pielāgotu bibliotēkas telpu, bet to ietvaros žurnāli un grāmatas tika nodoti no viena lasītāja citam. Pirms 1760. gada biedrību un bibliotēku, kas pulcētu lasītmīlētājus, vācu zemēs nebija daudz. Bet jau pāris desmitus gadu vēlāk tās strauji izplatījās, un teju katra pilsēta vēlējās nodibināt savu lasīšanas biedrību. Tā bija ne vien iespēja lasīt, bet arī socializēties, diskutēt un apmainīties ieteikumiem, viedokļiem un idejām.”

Par Liepājas lasāmbibliotēkas dibinātāju, mācītāju Johanu Andreasu Gruntu nav zināms daudz. “Viņš bija mācītājs Annas draudzē un filantrops. Drīz pēc pēc bibliotēkas dibināšanas viņš izveidoja arī nabagu māju. Grunts turēja rūpi par Liepājas iedzīvotājiem, un man šķiet, ka bibliotēka bija veids, kā gan mazliet pabarot savu prātu un dvēseli, gan arī – pilsētas iedzīvotāju,” saka Jurberga.

Par to, kā 18. gadsimta beigās strādāja Grunta bibliotēka, detalizēti stāsta tās dibināšanas statūti. Tie noteic, ka bibliotēku var lietot gan vīrieši, gan sievietes neatkarīgi no kārtas, ja vien var samaksāt biedra naudu. Statūtos arī lasāms, ka bibliotēka sākumā strādāja vien divas stundas nedēļā: trešdienās no diviem līdz četriem pēcpusdienā.

Ieskatam daži statūtu fragmenti, ko savulaik latviski iztulkojuši Liepājas Universitātes studenti:

  • 1777. gada Mārtiņdienas nedēļā tika pēc sekojošas kārtības, ar 61 personas un grāmatu drauga atbalstu dibināta un izveidota šīs pilsētas bibliotēka, lai godātu un greznotu mūsu pilsētu. Tās dibinātājs ir godīgi ievēlētais latviešu mācītājs Johans Andreass Grunts, kurš plašākai sabiedrībai stādīja priekšā augsti godājamos bibliotēkas noteikumus:
  •  Katrs grāmatu draugs un mīļotājs, neskatoties uz dzimumu un sabiedrisko stāvokli, tiek šajā biedrībā pieņemts kā loceklis, ja viņš ļauj savu vārdu ierakstīt biedrības virsgrāmatā un par to samaksā vienu Alberta dālderi, un turpmāk ik mēnesi 12 grašus;
  • No šīs naudas tad direktori un atbalstītāji no grāmatnīcām iegādās grāmatas bibliotēkai. Gadu no gada tās tiks ierakstītas tumši brūnā iesietā sējumā un tas būs pieejams bibliotēkas lasītavā;
  • Grāmatas būs dažādas un no visādiem literatūras žanriem, bet jāņem vērā arī grāmatu mīļotāju gaumi. Kamēr biedrība vēl ir maza, jāsagādā skaistas komēdijas, romāni, ceļojumu apraksti un visāda veida nedēļas izdevumi. Pieaugot biedrības locekļu skaitam, jāsagādā arī vēl un vēl lielākas un labākas vērtības no visām zinātnes jomām, lasītāju un locekļu priekam un vajadzībām.
  • Neviena grāmata lasītājam netiek iedota vairāk kā uz 4 nedēļām: un tas atteicas tikai uz grūti lasāmu grāmatu; mazākām grāmatām nav jāpaliek ilgāk kā 14 dienas lasītāja rokās, lai loceklim, kurš arī vēlas šo grāmatu lasīt, nebūtu ilgi uz to jāgaida.

Senākā grāmata, kas saglabājusies Vecbibliotēkas fondā, ir 1510. gadā izdots juridiska satura sējums “Neue Layenspiegel” (“Jaunais laju spogulis”). Vecākā grāmata latviešu valodā – Mazais katehisms no 1734. gada. Cik daudz grāmatu latviešu valodā bija Grunta bibliotēkā 18. gadsimta beigās un cik daudz bija latviešu lasītāju, gan ir grūti pateikt.

“Bet lielākoties grāmatas bija tā laika populārajās valodās – vācu, franču, latīņu. Ļoti mazliet – krievu, un tikpat mazliet – latviešu,” norāda Elīna Jurberga.

Raidījumā tiekamies arī ar literatūrzinātnieci Simonu Sofiju Valki: viņa pēdējos gados ir īpaši iedziļinājusies Liepājas senās lasāmbibliotēkas vēsturē un krājumā. Uz Liepāju viņu savulaik aizveda interese par franču literatūras izplatību Kurzemes un Zemgales hercogistē 18.gadsimtā.

No bibliotēkas izdotajiem katalogiem var spriest, ka Lasāmbibliotēkas satura veidošanā mācītāji nav vadījušies pēc lasītāju gaumes vien, jo saturā nedominē sentimentāli romāni.

“Tā ir izzinoša bibliotēka. Ir ļoti daudz sējumu par vēsturi, par ģeogrāfiju. Ir arī literatūra, bet tā ir tikai viena no daļām. Ir arī reliģiska literatūra, bet tā pārsvarā ir saglabājusies no iepriekšējiem laikiem, jo 18.gadsimtā šādas literatūras kļūst arvien mazāk. Ir arī dažādi grāmatu formāti: manu uzmanību piesaistīja tāda “dāmu bibliotēkas” sērija ar 138 maziem sējumiem, kuru uzdevums bija izglītot sievietes dažādās jomās no dārzkopības līdz mitoloģijai. Franču valodā, izdotas Parīzē,” stāsta pētniece.

Kurzemes un Zemgales hercogistes pirmās publiskās lasāmbibliotēkas mūžs gan ir visai īss: drīz pēc tam, kad 1795. gadā hercogisti iekļauj Krievijas impērijā, to skar cara cenzūras smagā roka. Rūpīgi izdotajos bibliotēkas katalogos cenzori atrod ar Franču revolūciju saistītas grāmatas.

Jau Liepājas Lasāmbibliotēkas dibināšanas dokumentos noteikts, ka tās izveidotāji piekrīt bibliotēku dāvināt Liepājas pilsētai, lai tā “ne tikai sauktos pilsētas bibliotēka, bet gan tāda uz visiem laikiem arī paliktu”. Taču pēc cara cenzūras viesošanās Liepājas Lasāmbibliotēka uz veseliem 40 gadiem tiek slēgta.

“Tā glabājas kastēs Rātsnama bēniņos. Kad Annas draudzē par mācītāju kļūst Rotermunds, pilsētas dome atļauj dažas Grunta kolekcijas lietot draudzē, bet tad iestājās klusums līdz 1839.gadam, kad tā brīža pilsētas vecākais Ulihs saka: mums vajag bibliotēku. Tad viņš ceļ šīs grāmatas ārā no lādēm un atkal liek lietā. Grunta grāmatas ir bibliotēkas pamats,” bibliotēkas vēlāko likteni ieskicē Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vienotā fonda un Starpbibliotēku abonementa nodaļas vadītāja Elīna Jurberga.

Kādreizējās Liepājas lasāmbibliotēkas mantiniece – Liepājas Centrālā Zinātniskā bibliotēka – tagad apņēmusies padziļinātāk pētīt savu vairāk nekā seštūkstoš grāmatu lielo Vecbibliotēkas krājumu. Sākts darbs arī pie kolektīvas zinātniskās monogrāfijas par bibliotēkas vēsturi Simonas Sofijas Valkes un Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošās pētnieces Janas Dreimanes vadībā.

Plašāk par projektu šeit: