„Klinte Anta ir varonības un smieklu
skanošā manta. Kas iedomājas viņu
granīta pieminekļa izskatā (Klints),
rūgti maldās − trausls, lai arī negants
sievišķis, kas trako un vārās, bet galu
galā izkūst jūtās saldās.”
Tā 1929. gadā rakstīja Oliveretto (Jānis Sudrabkalns).
Tie raidījuma dalībnieki, kuri aktrisi Antu Klinti atceras 31. decembra vakarā, ir bijuši kopā ar mākslinieci gan radioraidījumu ierakstos, gan teātrī. Viņu atmiņas ir dziļi personiskas. Iespējams, ka daudzi radioklausītāji varētu zināt par Klintīti ne mazāk interesantus stāstus, bet šajā reizē atmiņās kavēsies Edmunds Freibergs, Baiba Indriksone un Rūdolfs Plēpis. Sarunu vada Viktors Hausmanis.
Gatavojot šo raidījumu, pārliecinājos, ka arī mums ir ļoti daudz nezināma par Antu Klinti, - atklāj Radioteātra redaktore Dzintra Matuzāle, -kaut gan viņa bija mūsu visu iemīļota aktrise un Radio vecmāmiņa. Nu, lūk, kaut vai šāds fakts.
Anta Klints pēc savas 25 gadu skatuves darba jubilejas 1937. gadā uz papīra lapas sev zināšanai uzmeta apsveicēju un saņemto dāvanu sarakstu: sveicieni no K. Ulmaņa un Trīszvaigžņu ordeņa IV pakāpes nozīme, lauru vainagi, aploksnes un ziedi, ziedi... Arī sudrabs − gan no Dailes teātra un Smiļģa, gan no kādreizējiem Pēterpils kolēģiem, un sudraba kafijas kannas no tuvākajiem kolēģiem. Vēl liepājnieku dāvātais kroņlukturis, kristāls un zemnieku Drāma un cienītāju sacerēts dzejolis līdz ar dīvānu un sudrablapsu. Vairāk nekā simt sveicēju vidū arī trīs gleznotāji ar saviem darbiem − Ed. Kalniņš, Apinis un Strunke.
Kad kopā ar pārējiem Radio Bērnu redakcijas žurnālistiem un aktieriem piedalījos pēdējā mākslinieces radio ierakstā, ko veicām Klintītes dzīvoklī, nevis radio studijā, biju pārsteigta par to, ko ieraudzīju - toreiz ne uz grīdām, ne sienām nebija nevienas kailas vietas − visur raibu raibās segas, pārklāji visās varavīksnes krāsās, keramika, suvenīri, gleznas, izrāžu afišas. Klintīte mūs sagaidīja tērpusies garā zīda mājas tērpā.
Par šo tikšanos, par Antas Klints daudzajām lomām, viņas jaunību, par teātra pedagoģes darbu, par sunīti Miķelīti, mākslinieces dāvināšanas prieku un atziņu, ka „bez prieka nav mākslas mīlestības un bez mākslas mīlestības nav mākslas” , dzirdēsit raidījumā Vecgada vakarā.
Raidījums sākas ar senu Bellacord Electro ierakstu „ Klau, kur dzeguze…” Tajā kopā ar Osvaldu Uršteinu dzied Anta Klints.
Projektu atbalsta:
Ieteikt
Latvijas Radio aicina izteikt savu viedokli par raidījumā dzirdēto un atbalsta diskusijas klausītāju starpā, tomēr patur tiesības dzēst komentārus, kas pārkāpj cieņpilnas attieksmes un ētiskas rīcības robežas.
Komentāri (3)
Vārda mākslas meistarība šodien novārtā, neskaitās mūsdienīga, izaudzinātas paaudzes, kas pat nenojauš, ko var ar vārdu, ar intonāciju panākt, ja tas no iekšēja procesa, pārdzīvojuma nāk.
Pievienot komentāru
Pievienot atbildi
Lai komentētu, ienāc arī ar savu draugiem.lv, Facebook vai X profilu!
Draugiem.lv Facebook X