Jaunums. Fragmenti no topošās grāmatas "Cilvēkglābējs Lipke" . Lasa Artūrs Skrastiņš, kurš Dāvja Sīmaņa spēlfilmā "Tēvs, Nakts" atveido Lipkes tēlu.

Režisora Dāvja Sīmaņa spēfilma “Tēvs Nakts” stāsta par latvieti Žani Lipki un viņa ģimeni, kas Otrā pasaules kara laikā no nāves izglāba vairāk nekā 50 cilvēku. Galveno – Žaņa Lipkes - lomu atveido Artūrs Skrastiņš. “Tēvs Nakts” ir viena no 16 filmām, kas tapusi programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”. Pirmizrāde jau pēc nedēļas - 25. oktobrī.

To, ka Žanis Lipke kļūs par varoni, nespēja iztēloties neviens. Pa dienu viņš strādāja militārās aviācijas noliktavās, bet naktīs pārvadāja kontrabandu. Brīdī, kad nacisti sāka izrēķināties ar Rīgas iedzīvotājiem, viņš pieņēma lēmumu, kas varēja izrādīties liktenīgs gan viņam pašam, gan viņa sievai un mazajam dēlam. Burtiski vācu karavīru acu priekšā drošībā tika nogādāti vairāk nekā piecdesmit cilvēku. Patvērumu izglābtajiem Žanis iekārtoja pats savās mājās.

Kas bija Žaņa Lipkes drosmes noslēpums – azarts, pārgalvība, spīts vai vienkārši spēja ekstremālos apstākļos saglabāt cilvēcību?

Artūrs Skrastiņš lasa fragmentus no topošās grāmatas “Žanis Lipke - cilvēkglābējs”.:

Es, Jānis Jāņa dēls Lipke, esmu dzimis 1900. gada 1. februārī Jelgavā. Tēvs bija grāmatvedis. Diezgan kreisi noskaņots vīrs, kurš piedalījies 1905. gada revolūcijā. Viņš krita Pirmajā pasaules karā. Māte bija mājsaimniece, viņa mira 1920. gadā. Tieši māte manī ieaudzināja uzticību dzīves pamatprincipam – galvenais, lai tev ir galva uz pleciem, bet dvēselē – gods. 

Piecpadsmit gadu vecumā Krievijas cara armija mani mobilizēja darba vienībā rakt ierakumus aizsardzības pozīcijām pret uzbrūkošo vācu armiju. Kopš tā laika arī visu dzīvi esmu strādājis.

Nodibinoties Latvijas valstij, sāku strādāt Rīgas ostā par krāvēju. Tur piedalījos dokeru streikos, izplatīju nelegālo literatūru. Tolaik es ticēju komunistiskiem ideāliem, kuru dēļ ne vienreiz vien tiku pratināts un pārmeklēts.

Sākoties Otrajam pasaules karam, Rīgas osta kļuva tukša (jūras satiksmi bloķēja vācu karakuģi un zemūdenes). Dokerus atlaida no darba. Tādā situācijā uz laiku atradu galdnieka vietu patērētāju biedrībā “Vienība”. Vēlāk strādāju par šoferi un automehāniķi gaļas kombinātā. Taču pelnīju maz, tādēļ vēl piestrādāju netālajā veikalā Lāčplēša ielā 20.

Tā man dzīvē sanācis, ka cilvēkus nedalu pēc viņu tautības un reliģijas. Starp maniem draugiem un paziņām bija gan latvieši, gan krievi, gan ebreji un poļi. Tiesa, ebrejus pirms kara pazinu tikai divus...