Reizēm liekas, ka ejam garām visam. Varbūt mums ir jāiemācās vairāk paskatīties uz sevi, pakavēties pie sevis un vairāk padomāt par sevi. Kā to izdarīt, kā salāgot sevi un pasauli, kā apzināties, kā mēs dzīvojam? Apzinātība – tas ir pēdējā laikā daudz piesaukts jēdziens. Mēdz teikt, ka apzinātība ir garīgā prakse racionāliem cilvēkiem – ko tas īsti nozīmē, vai ir vērts to piekopt, kā tas būtu jādara un vai katram tas ir pa spēkam raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro un vērtē apzinātības prakses eksperts, sertificēts psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis un deju un kustību terapeite, psiholoģe-psihoterapeite, supervīzore Indra Majore-Dūšele.

  • Ansis Jurģis Stabingis skaidro, ka apzinātību var saprast trīs līmeņos – kā iedzimtu spēju, kā darbību, ko varam darīt, un kā stāvokli, kurā varam būt.
  • Iedzimtā spēja ir spēja lietot pirmo personu un pateikt vārdu es. Otrais līmenis – es to daru, ir darbība, jautāju, kas ar mani notiek šobrīd, pievēršu sev uzmanību. Trešais līmenis – stāvoklis, kurā varam būt apzināti un neapzināti. Kaut kas notiek, bet es tajā nepiedalos, bet tad attopos, paga, ko tikko pateicu, ko darīju. Es nebiju klāt.
  • Apzinātības prakse ir šo trīs stāvokļu attīstīšana.
  • Indra Majore-Dūšele piebilst, ka apzinātībā ar nolūku vērš uzmanību uz to, kas notiek. Un notikt var iekšēji un ārēji. Pamanīt notiekošo.

"Un attieksme ir svarīgs komponents. Nevērtējoša attieksme – atvērta un ieinteresēta attieksme. Skats uz sevi un uzmanības vēršana uz apkārtni ir ar tādu kā bērna brīnīšanos, ar labvēlīgi ieinteresētu attieksmi. Attieksme ir ļoti svarīga apzinātības procesā," norāda Indra Majore-Dūšele.

  • Ansis Jurģis Stabingis norāda, ka apzinātības praksē ir divi lieli virzieni: viens ir darbs ar uzmanību un attieksme – labvēlīga, ieinteresēta, pozitīva. Abas sadaļas ir vienlīdz svarīgas.