Kā rīkoties krīzes situācijās, kad saskaramies ar ļoti uztraucošiem notikumiem?

Lai arī šajā ģeopolitiskajā situācijā ir grūti runāt, jo tā ir pilnīgi jaunā, ārsts psihoterapeits Andis Užāns uzskata, ka runāt par krīzi šobrīd ir pat vieglāk, nekā šķiet, jo faktiski divus gadus dzīvojam krīzē. Kas zina, cik ilgi vēl būs jādzīvo krīzē.

"Droši vien var runāt par traumatisku krīzi, kad ir notikumi, kas ir neierasti un lielāki par mūsu ikdienišķajām spējām," atzīst Andis Užāns.

Klīniskā psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Marija Ābeltiņa piekrīt, ka krīze ir kaut kas, kas ir ārpus ikdienišķā. Emocijas ir tās, kā uztveram pasauli, un tām ir milzīga nozīme.

"Tas, kas notiek krīzē, vienalga, karš, dabas katastrofas, pandēmijā, tās noteikti ir situācijas, kas atsaucas praktiski visos cilvēkos ar milzīgo emocionālo atbildi," norāda Marija Ābeltiņa. "(..) Intensitāte ir liela un var būt biedējoša. Ikdienā neesam pieraduši, ka emocijas tik spilgtas un ķermenī ir tik spilgta atbilde. Šī paaugstinātā intensitāte ir normāla, jo apstākļi ir nenormāli mūsu ikdienai, tāpēc arī tā atbildes reakcija ir jaudīgāka."

Viņa arī skaidro, ka visam ir savas robežas un pilnīgi normāli ir, ka emocijas krasi mainās: ir pacilātas sajūtas, izlasot ziņas par panākto uzvaru, ir bailes, izlasot par kodolieroču draudiem.

Kā veidot attiecības ar savām bailēm, sevišķi jauniem cilvēkiem? Marija Ābeltiņa atzīst, ka svarīgi atzīt, ka mums ir bailes.

"Dažkārt cilvēki mēģina bēgt no emocijām, tās noliegt, teikt, ka man nav bail, mani tas neinteresē. Izvēlās "strausa taktiku", viss ir labi, skatīšos uz puķītēm un ne par ko nedomāšu. Pirmajā mirklī tas dod atvieglojumu, bet ilgtermiņā tas bailes vairo.

Tā ir adekvāta reakcija uz nāves draudiem, ka mēs nobīstamies. Ja mēģinām to presēt projām, tas iekšēji var radīt vēl vairāk problēmu. Pirmais ir pateikt: jā, man ir bailes un tad var kaut ko darīt.

Svarīgi būt pieslēgtam informatīvai telpai un ņemt arī pauzes no tā, lai izdarītu ikdienas darbus.

Vēl viņa iesaka, lai nomierinātos, veikt elpošanas vingrinājumus. Otra praktiska lieta - izvest sevi pastaigā, vienkārši kustēties.

"Darīt to, kas ir jādara pastaigā, koncentrēties uz skaņām, to, ko redzu, nekādā gadījumā nevilkt ārā mobilo tālruni un tur kaut ko skatīties. Būt klātesošam pastaigā. Tas var pārslēgt, nomierināt. Pati kustība ir ļoti labvēlīga mūsu labsajūtai," uzskata Marija Ābeltiņa.