Katru gadu Latvijā reģistrē vairākus tūkstošus jaunu cukura diabēta pacientus. Turpina pieaugt pacientu skaits, kam krietni pāri astoņdesmit, un patiesībā tā ir labā ziņa, jo ar slimību var sadzīvot ilgus gadus. Par to, kā sadzīvot ar slimību un kā to darīt laikā, kad medicīnas pakalpojumi ir stipri ierobežoti, saruna raidījumā Kā labāk dzīvot.

Endokrinoloģe Una Lauga norāda, ka pieaug tieši otrā tipa diabēta pacientu skaits, kas ir vecāki par 40 gadiem, “slimība kļūst jaunāka”. Kādreiz tas bija vecuma diabēts, norāda ārste un skaidro, ka tas saistīts ar uzturu un fizisko aktivitāšu trūkumu. lielākoties

Diabēta aprūpes māsa Līga Ārente skaidro, ka otrā tipa diabēts attīstās pakāpeniski un cilvēki sākumā domā, ka nav slimi, ka viņiem nekas nekaiš. Slimība sākumā nedod traucējošus simptomus, organismā notiek lēnas pārmaiņas, kuras pacients var sajust pat pēc vairākiem gadiem. 

"Ja sākuma posmā, kad nosaka diagnozi un pacients netic vai ir šokā, viņš nedabū patiesu informāciju, apmācību, rodas iespaids, ka neko var nedarīt, domā, ka nav slims," norāda Līga Ārente.

Una Lauga atzīst, ka pasaulē pamanīta bīstama tendence, ka ne tikai otrā tipa diabēta pacienti, baidoties iet pie ārsta, velk līdz pēdējam, un slimnīcā nonāk jau daudz smagākā formā. Pandēmijas apstākļos tas īpaši raksturīgi. Speciāliste atgādina, ka arī ārkārtas situācijā ārsti ir pieejami un nevajadzētu izvairīties no palīdzības meklēšanas.

Psihoterapeite Inta Zīle atzīst, ka cilvēki, kas saslimuši ar cukura diabētu iziet cauri vairākām fāzēm, līdz pieņem notiekošo. 

  • Pirmā fāze noteikti ir noliegums vai šoks. Risks iestigt šajā stadijā ir cilvēkiem, kuri tendēti noliegt apkārt  notiekošā nozīmi. Šajā stadijā ir daudz jāinformē pacients, ka dzīves kvalitāte ilgtermiņā ir atkarīga no tā, ko darīsi tuvākajā laikā.
  • Otrā stadija ir dusmas. Cilvēks var dusmoties uz visiem – dzīvi, mediķiem, likteni. Risks iestigt šajā stadijā ir tiem diabēta pacientiem, kuriem patīk savās problēmās vienmēr vainot citus. Kamēr dusmojies, uzskati, ka citi ir vainīgi, nepieslēdz savus resursus un neuzņemies atbildību par savu fizisko stāvokli.

Ar ģimeni un draugiem var rasties atkarīgā un līdzatkarīgā attiecības. 

Ja cilvēks pieņem diagnozi un paralēli dusmām spēj pārkārtot dzīvi, dusmu enerģiju izmanto kā degvielu, lai mainītu dzīvi. Ja dusmojas un neko nedara, vaino ārstus un ģimeni, jo ne tā pateica, tad tā ir destruktīva rīcība. Ja ģimene iesaistās un atbalsta, līdz stadijai, kad pats uzņemas atbildību, nemaz netiek.

  • Trešā stadija – dziļas skumjas un bezspēcība, ka tā notiek ar mani, jo reizēm diabēts var skart cilvēkus, kas seko līdzi veselībai, uzturam un aktivitātēm. Tas, kurš nav sekojis līdz veselībai, vienkārši skumst, ka no iepriekšējā dzīves stila jāatvadās.

Kam būs tendence iegrimt depresīvās reakcijās, nomāktībā, var šajā stadijā iekrist. Tad var attīstīties depresija un nespēj realizēt to, kas nepieciešams sava veselības stāvokļa uzlabošanai.

Netieša pazīme, kas liecina, ka cilvēks ir iestidzis depresijā, ir tā, ka nevar panākt  labu cukura līmeni.

  • Tad ceturtā stadija - samierināšanās un pieņemšana. Bet lai līdz tai nonāktu, ir jāpārvar iepriekšējo stadiju radītie šķēršļi.