Izrādās, vēlme atteikties izjust kādas emocijas vai nespēja tās piedzīvot un pārvaldīt var kaitēt mums pašiem. Par to, cik liela nozīme ir dusmām un kā šīs emocijas ietekmē attiecības – gan ar sevi, gan citiem – runājam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: Rīgas Stradiņa universitātes, Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents Artūrs Utināns, ģeštaltterapeite Agnese Spuriņa un kognitīvi biheiviorālās terapijas speciāliste Agnese Orupe.

"Dusmas ir emocijas, kas lielākajā daļā gadījumu saistītas ar morālām vērtībām. Reizēm ar konkurenci. Dusmas, kas ir ģimenē, starp kolēģiem, skolā, tas visvairāk saistītas ar morālām vērtības," skaidro Artūrs Utināns. "Tas, kurš pauž dusmas, uzskata, ka pauž kādas morālās vērtībās. Tas, kurš saņem, dusmojas, ka pret viņu izturas slikti.

Viens otram var aizrādīt par tīrību un kārtību vai uzticību, otrs protestē, ja tu dusmojies, tu nodari man kaitējumu, tu neizrādi pret man gādību. Rodas dusmas un pretdusmas, konflikts iet vaļā."

"Dusmas ir dabiskas un nepieciešamas emocijas, kas primāri signalizē par to, ka mēs tiekam apdraudēti, iedomāti vai reāli, ka mūsu robežas tiek pārkāptas," atzīst Agnese Spuriņa.

"Bieži dusmas ir aizsegs citām daudz grūtāk izturamām emocijām un izjūtām, piemēram, bailēm, bezspēcības sajūtai, kaunam, vientulībai. Reizēm dusmas kalpo kā attaisnojums, lai kaut ko nedarītu. Vieglāk ir dusmoties uz vecākiem par nepiepildītām gaidām bērnībā, nekā pašam uzņemties atbildību par sekām," turpina Spuriņa.

Uz klausītājas jautājumu, kā ātri tikt galā ar dusmām, Utināns atbild, ka nepieciešama emociju apzinātība un saprast, vai dusmas ir adekvātas situācijai vai ne. To nav vienkārši noteikt.

"Viens no mītiem ir, ka dusmas ir sliktas. Turklāt ir atšķirības starp dzimumiem – viņš uzsita dūri galdā, tā ir spēka pazīme un laba lieta. Sievietēm sabiedrības ieskatā dusmu izpausmes bieži netiek akceptētas," atzīst Agnese Orupe.

"Ja neesam kontaktā ar dusmām vai ja mums ir mācīts, ka dusmoties ir nepareizi, tad dusmas bieži pavēršas pašam pret sevi. Tu izjūti tās kādā situācijā, bet neko nedari, tad var pārvērsties par pasīvo agresiju, kas izpaužas sevis vainošanā, re kā, es rīkojos tā, ka otram ir slikti. Vai arī otram nepasakām un pēc kāda laika saņemam dzēlīgu piezīmi," turpina Orupe.

Mēdz būt, ka dusmojoties, varam panākt ko gribam, jo spēcīgas otra dusmu izpausmes biedē.

Dusmas var izlādēt ar ķermeņa palīdzību, piemēram, sportojot, jo dusmas rada sasprindzinājumu ķermenī. Sportošana ir svarīga, ja ir klāt apzinātība. Ja tās nav, var kalpot kā kompanjons dusmu noliegšanai.