Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Kā dažiem cilvēkiem izdodas saglabāt optimistisku skatījumu uz dzīvi, savukārt citi jūtas bezspēcīgi un paguruši? Kā spēt raudzīties uz notiekošo tā, lai glāze liktos pa pusei pilna, nevis pustukša, kā rast sevī dzīvesspēku, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Analizē geštaltterapeite Elīna Zelčāne un centra "Skalbes" bezmaksas krīzes tālruņa projekta vadītāja Anda Švinka.

Ko nozīmē dzīvesspēks, kas ir salīdzinoši jauns termins, skaidro Elīna Zelčāne.

"Tas ir līdzīgi kā kaučuka bumbiņa, kad triec pret zemi, atlēkt atpakaļ, vai kad dārzā ravējat gārsu un liekas, viss ir izravēts, bet gārsa pamanās izlīst ārā. Tā ir mūsu spēja brīdī, kad dzīves grūtības mūs triec pie zemes un rada pārbaudījumus, adaptēties, atkopties un turpināt dzīvot. Līdzīgi kā ekosistēmās ir klimata pārmaiņas, bet ekosistēma pielāgojas un eksistē, kaut kas līdzīgs notiek arī ar cilvēku," skaidro Elīna Zelčāne.

Uz jautājumu, ko darīt situācijā, kad, lai man būtu labi, nonāk pretrunā ar, lai maniem mīļajiem būtu labi, speciālistes iesaka vērtēt, vai tas ir saistīts ar paša grūtībām vai otra cilvēka problēmām.

Zelčāne norāda, ja runājam par grūtībām, ar kurām saskārušies mūsu tuvinieki, svarīgākais ir būt līdzās un dot pleca sajūtu vai sirds siltumu. Ne vienmēr vajag padomus un kaut ko risināt. Tas arī atkarīgs no paša cilvēka, kādu palīdzību viņš vēlas.

"Ja ar mums pašiem kaut kas ir noticis un ir doma, ka es negribu apgrūtināt tuviniekus, bet vienlaikus es gribu, lai arī man ir labi, varbūt jāmeklē līdzsvars, ka kādreiz es parunāju ģimenē, kādreiz varu piezvanīt uz palīdzības tālruni, man ir draugi, ir vēl cilvēki, ka nav tikai partneris vai kāds cits viens cilvēks, kuram visu vezumu iedot. Padalīt, pašķaidīt," uzskata Elīna Zelčāne.

Viens ieteikums no speciālistēm - dzīvesspēku var palīdzēt uzturēt arī mērenība, neuzlikt sev pārāk augstus uzstādījumus

"Reizēm ir tā, kā cilvēki uzliek sev pārāk lielus mērķus, viņi nespēj tos sasniegt un ir neapmierināti ar sevi un tas viņus grūž dziļāk  neapmierinātībā. Kad mērķus uzliekam mazākus, reālistiskākus, mums ir prieks. Veidojas tā saucamais dopomīns jeb atalgojuma hormons no tā, ka man sanāca," norāda Elīna Zelčāne.

"Agrāk es pulkstenī, kas skaita soļus, uzliku 10000 un viss, ja es biju nogājusi kādus 4000, likās, es neizdarīju, man nav spēka, bet kad uzliku, ka ir minimālais, optimālais un maksimālais plāns, es par saviem 5000 soļiem priecājos. Nekas, man bija grūta diena, bet vismaz izdarīju minimumu. Tas ļoti maina."

 

Ierakstā uzklausām "Vecpiebalgas rūķus". Cēsu novada Vecpiebalgā darbojas biedrība "Vecpiebalgas rūķi". Ja sākotnēji biedrības mērķis bija atbalstīt trūcīgas ģimenes, tad tagad katru gadu pārtiku, apģērbu un citas nepieciešamas lietas biedrības pārstāvji ved ap 30 ģimenēm, kas nonākušas īslaicīgās grūtībās finansiālu iemeslu, veselības vai citu apstākļu dēļ.