"Cilvēki ir inovatīvi, viņi atkal sāk spēlēties," situāciju šobrīd vērtē ārste psihoterapeite Gunta Andžāne. "Mēs tīri psiholoģiski šādos apstākļos regresējam, sākam reāli baidīties un dusmoties kā trīsgadnieki. Tajā pašā laikā pievienojiet spēles elementu. Spēlējieties! Atrodi spēles elementu, atrodi savu iekšējo bērnu un noteikti tad būs vieglāk šo visu pārdzīvot. Tas ir jāpārdzīvo. Tas ir laika plūdums. Ir lietas, ko mēs nevaram mainīt, tad maini savu attieksmi."

"Piezvaniet saviem vecvecākiem, vai cilvēkiem gados un palasiet priekšā, variet izmantot visas mūsdienu ierīces, ka viņi jūs arī redz, var paklausīties," komentējot kādas klausītājas zvanu, rosina Andžāne.

Bet klausītājam, kurš jautā, kā šajos apstākļos izdzīvot pesimistam, viņa atbild, ka tieši pesimistam varētu būt vieglāk šajā situācijā, viņš "it kā jau ir savās čībās".

"Šajā brīdī, kad realitāte mūs tā kā aptur no tā skrējiena vai fantāzijām, vai vēlmes pārkāpt robežas, uzzināt, cik tālu vari iet dažādās jomās, gan emocionāli, gan fiziski, gan materiāli, acīmredzot tas ir kā stopkrāns novilkts, lai cilvēki apskatās, kur viņš ir, kas ar viņu notiek, ko viņš dara. Tāds izvērtēšanas laiks," stāsta Andžāne.

"Man pat liekas, ka pesimists, viņš ir tā ka drusciņ jau to dzīvi domājis un dzīvojis realitātē - ieraudzīt to slikto pusi, to melno pusi vai purpina, vai burkšķ. Varbūt, ka viņš mazliet šajā brīdī jau ir tā kā savās čībās, bet, no otras puses, viņam varbūt ir iespēja paskatīties, ka ir robežas visam, gan tādai milzīgai bezatbildībai, gan tādai ļoti lielai atbildībai."