"Šī epidēmija parādīs, kā mums vispār nākotnē jāuzvedas. Tā nav pēdējā. Infekcijas sevi parāda ik pa brīdim, ir lielākās un mazākas epidēmijas, šī vēl ir maz izpētīta," raidījumā Kā labāk dzīvot norāda Rīgas Stradiņa universitātes profesore Infektoloģijas katedras vadītāja Ludmila Vīksna

"Tas, ka epidēmijas būs un regulēs mūsu dzīvi, un atgriezīs mūs pie normālas izpratnes par tīrību, par sanitārās higiēnas uzvedību, tas ir noteikti. Par to faktiski jāpateicas šai epidēmijai," vērtē Vīksna.

Vīksna norāda, ka šobrīd visiem jāizturas tā, it kā visi būtu inficēti.

"Tas ir joprojām nezināmais, jo no epidēmijas sākuma ir 3 – 3,5 mēneši," atzīst Vīksna, atbildot uz jautājumu, vai ir zināmas negatīvas sekas uz organismu pēc šī vīrusa pārslimošanas. "Ķīnas kolēģi neko tādu pagaidām neziņo, līdz ar to pēc epidēmijas beigām un vēl pēc tam daudzu gadu garumā mēs varēsim pētīt, ir vai nav sekas. Ļoti gribētos cerēt, ka nebūs."

Brīvdienas parādīja, ka populāras tūrisma vietas un dabas objekti piedzīvo lielu cilvēku pieplūdumu.

“Ja atbraucam un redzam, ka ir saspiedies pūlis cits pie cita, jāizvēlas cita vieta vai jāpagriežas uz otru pusi. Šādos gadījumos katram atsevišķi nevarēsim dot padomu, bet padoms ir universāls – nestāviet blakus, mēģiniet ieturēt distanci. Bet ārējā vidē, dabā inficēšanās iespēja ir daudz mazāka nekā slēgtās telpās," skaidro Vīksna.

Viņa arī norāda, ka mājās vajag biežāk vēdināt telpas, biežāk mainīt drēbes un gultas veļu.

Savukārt Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas vadītājs profesors Jānis Zaļkalns atgādina, ka ģimenēm jābūt atbildīgām un senioriem jāpārrunā situācija.

“Vienai daļai vecāka gadagājuma ļaužu parādās tā saucamais drebelīgums - bailes, ka tik kaut kas nenotiek. Protams, šāda īpaša situācija, kāda ar vīrusu ir izveidojusies, vienā daļā cilvēku rada nemieru un uzbudināmību. Vajadzētu taktiski un solīdi ar veciem ļaudīm pārrunāt situāciju. Visi labie padomi un ierobežojumi ir vērsti nevis senioriem par sliktu, bet senioriem par labu. Tāpēc ir labi, ja ģimenē nolemj, kā mēs varam nodrošināt savu senioru ar produktiem. Varam domāt, cik reizes nedēļā kāds no mums, lietojot aizsargpasākumus, var apmeklēt šos senioru, sakopt māju, atnest produktus," norāda Jānis Zaļkalns.

"Nevajadzētu šo situāciju uztvert kā ceļu uz vientulības bezgalību. Tā tas absolūti nav. Mēs dzīvojam 21.gadsimtā, sociālo mediju tīkls ir attīstīts. Ja ne vairāk, mums praktiski Latvijā nav senioru, kuriem nebūtu mobilo telefonu. Lieku reizi piezvanīt, pārrunāt, izrunāt dažādas lietas, informēt par notikumiem, jo vecāka gadagājuma ļaudis un mazus bērnus vieno interesanta lieta - gan vieniem, gan otriem vienmēr uzmanības būs par maz," skaidro Zaļkalns.

"Līdz ar to nevajag kautrēties un domāt, ka mums nekā jauna nav, ko mēs vecmāmiņai pastāstīsim. Sazvanīsimies, parunāsim, kā viņa jūtas, kādas ir viņas vajadzības, kā viņa plāno dienu."