Situācija darba tirgū beidzamajā laikā ir krasi mainījusies, izveidojušies jauni paradumi, taču darbinieku nozīme ikviena uzņēmuma darbībā joprojām ir milzīga. Kā strādāt tālāk? Kā noturēt labos darbiniekus un kā uzņēmums var būt lojāls saviem darbiniekiem, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents Andris Bite, Latvijas Personāla vadīšanas asociācijas valdes priekšsēdētāja
Eva Selga un attīstības un atalgojuma pētījumu kompānijas "Fontes" vecākā konsultante Kristiāna Boša.

Jaunākie pētījumi rāda, ka darba tirgus pēc pandēmijas un tagad, ekonomiskās krīzes ietekmē, nebūs tāds, kā bija iepriekš.

"Darba vide tāda, kā tā bija 2019. gadā pirms pandēmijas tāda nebūs vairs nekad. Mēs esam izmainījuši sociālo līgumu, tas ir pamats, nerakstīti likumi, uz kuriem balstām darba attiecības, ko viena puses sagaida no otras. Tas ir mainījies un atpakaļ tur nebūsim," norāda Kristiāna Boša. "Tas ir koncepts, ka fokusā ir cilvēks, darbs ir tikai daļa manas dzīves, tā nav galvenā daļa dzīves. Tas tiek integrēts dzīves konceptā un tas maina uztveri, kā domājam par darba nozīmi dzīvē."

Eva Selga piekrīt, ka dzīve ir mainījusies.

"Šobrīd lielais izaicinājums ir vadītājiem, ka ir daļa darbinieku, kas strādā no mājām, daļa, ka nāk uz biroju. Elastīgais darba laiks pie mums atnācis uz palikšanu," atzīst Eva Selga.

Te nav runa par tiem, kam jābūt ražošanā.

"Skaidrs, ka nevar no mājām strādāt. Sapnis tāds būtu, izdalīt darbu pa mājām un savākt konservus atpakaļ, bet diez vai dzīvē tas īstenojams. Attiecīgi, cilvēki, kas strādā ražošanā, ir pieņēmuši, ka attālinātā darba modelis nav iedzīvināms. Tie, kas var, ražošanas apkalpojošie, arī dzīvo kā baltās apkaklītes, kur bija ieviests attālinātais darbs," vērtē Andris Bite.

Viņš uzskata, ka ilgtermiņā, strādājot attālināti, zūd darba kvalitāte. To var labi redzēt budžeta iestādēs. To jūt ikdienā strādājot un kontaktējoties ar  valsts pārvaldi. Procesu izpildes gaita ievelkas.

"Latvijā ir katastrofāls darba roku trūkums un tas rada ne tikai pozitīvu efektu darbiniekam, bet arī negatīvo - pārpirkšana, pārmānīšana uz jaunu darbu vidi neveido ilgtermiņā efektīvu," uzskata Andris Bite.

"Šobrīd darbinieks nav motivēts lielākajā daļā gadījumu kļūt par ilgtermiņā darbinieku un veidot dzīvi un karjeru vienā uzņēmuma, jo zina, ka jebkurā brīdī pieceļoties pēc divām stundām atradīs jaunu darbu," atzīst Andris Bite. "Lielākā daļā gadījumu, ja runājam par ražošanu, mēs fiziski pārpērkam ar naudu viens no otra. Tā ir darba alga, un galarezultātā ekonomikai tas nav labi, jo maksājam vairāk nekā cilvēks spēj pienest produktivitāti. Galarezultātā ir vāji uzņēmumi, neattīstīts eksports, mazi ieņēmumi nodokļos. Darbiniekam šādā situācijā nav vairs vajadzība "degt" par to darbu. Lielā daļā darbaspēka tirgus šādi procesi notiek."

Runājot par darba tirgus sakārtošanu, Eva Selga vērtē, ka ir valstiskā līmenī jālemj par darbaspēka ievešanu.

"Mums ir jāieved cilvēki," atzīst Eva Selga. "Mums ir jāieved cilvēki, kas varētu strādāt.

Tas ir valstisks jautājums, kādus cilvēkus mēs šeit gribam redzēt - no bijušās Padomju Savienības dienvidu republikām, vai mēs griba redzēt Eiropas cilvēkus? Ja gribam noturēt šeit kaut kādu ekonomiku, tas ir jādara.

Ja mēs to valstiskā līmenī neizlemsim - mēs gribam redzēt cilvēkus no tādiem un tādiem reģioniem ar tādu un tādu izglītību, ar tādām un tādām prasmēm un kompetencēm, esam gatavi darīt to, to, to - mācīt valodu, piedāvāt dzīves apstākļus normālus, ļaut nopelnīt. Ja to neizdarīsim, brauks iekšā tas, kas brauks, un mēs vairs nekontrolēsim."