Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Vīriešu mentālās veselības problēmu atpazīšana un spēja palīdzēt ir svarīga visai sabiedrībai. Kā iedrošināt vīriešus runāt par sevi un vērsties pēc palīdzības, kad tas nepieciešams, interesējamies raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: kampaņas vēstnesis Armands Simsons, biedrības "Ogle" līdzdibinātājs Maigurs Cepurītis un ārsts-psihoterapeits Ernests Pūliņš-Cinis.

Armands Simsons atzīst, ka grūtākais, ko izdarīt, ir aiziet un palūgt palīdzību. To viņš saka no pieredzes. 

Bet kāpēc cilvēki joprojām nespēj runāt par pašnāvības draudiem, par mentālo veselību un stāstīt par to, kā viņi jūtas?

"Diemžēl liela daļa no mums ir padomijas produkti ar visu padomijas uzlikto sistēmu, kas diemžēl, bet velkas arī šodien, kad mēs esam pilnīgi citā sistēmā, absolūti citādi domājošā valstī. Viss jau sākās tad, kad mazais Armandiņš, mazais Maigurs, mazais Ēriks bija maziņi. Un tur atkal negribu teikt tādu pēdiņās paldies, bet neapzināti mūsu mamma, ome, krustmāte, vecāki ir ielikuši šo nelaužamo stereotipu, ka mazie puikas neraud, ka tu nevari čīkstēt, ka tu nevari raudāt," uzskata Armands Simsons.

Nesen uz ielas vīriešiem jautājuši, vai ir normāli, ka vīrietis raud?

"Visa jaunā paaudze - un ar šo es domāju, tiešām jau neatkarīgās Latvijas jauniešus un vīriešus, atzīst, ka tas ir jocīgs jautājums, kāpēc lai es nevarētu atļauties raudāt? Attiecīgi, ja aizlienam priekškaram otrā pusē, tur ir uzreiz ir atbilde - kādā sakarā, vīrietis nedrīkst izrādīt savas emocijas. Nekādu raudāšanu," atklāj Armands Simsons. "Man mājās agrāk teica, kad sasita kāju, ciet, vai arī izdara kādu kļūdu, ciet. Asaras - tas nepiestāv vīrietim. Un tur ir lielākā augsne, kas ir ielikta, no kuras mēs varam tikt vaļā. Mēs esam diezgan apzinātas būtnes ar savu domāšanu, un nav jādomā, ko kāds padomās, ka es izrādīšu savas emocijas. Kāda starpība, ko citi domās, bet tas sabiedrības, nezinu, spiediens, ko mēs paši esam uzlikuši, ko, iespējams, sabiedrība mums uzliek, ka neļauj to darīt tikai un vienīgi tāpēc, ko par mani padomās. Ko par mani padomās mani čaļi, kas es aiziešu hokeju uzspēlēt, ko par mani padomās skatītāji, redzēs, ka Armands ir atzinies un kā tagad skatīsies mūsu raidījumu, ka viņš tomēr ir kaut kāds, nezinu, mīkstmiesis, kurš atļaujas raudāt un atļaujas sabrukt kaut kādā brīdī. Bet tā nav runa tikai par mentālo stāvokli."

"Aiziet pie psihoterapeita vai psihiatra ir pilnīgi normāli. Ir pilnīgi normāli. Un atzīt, ka mentālā ir slimība, gluži tāda pati, kā fiziskā ir slimība - puņķi, kakla sāpes, galvassāpes. To var ārstēt. Tikai ir jāgrib," uzskata Armands Simsons.

"Ar padomu un priekšlikumu došanu vienmēr ir jābūt piesardzīgiem. Cilvēks, it īpaši, ja ir grūtībās, viņam ir praktiski neiespējami saņemties aiziet paskriet. Jā, fiziskās aktivitātes tiešām palīdz uzlabot psihiskās veselības stāvokli, tur ir forši pētījumi, kas to pamato. Bet ir tādi stāvokļi, kur vienkārši nevar piecelties no gultas augšā," vērtē Ernests Pūliņš-Cinis.

Padomus dot viņš iesaka kā ierosinājumus, bet nevis, ka tas noteikti palīdzēs.

"Gribu uzreiz uzsvērt vēl vienu ļoti svarīgu aspektu. Mēs gana daudz runājam par sabiedrības uzspiestiem stereotipiem un sabiedrības atbildību, par to lai, mēs runājāmies un nākam radio runāt. Cik bērnība mums gana daudz ir atstājusi sekas caur to frāzi "vīrieši neraud" un tā tālāk. Bet šodien katram vīrietim, paraugoties uz sevi šodien, ok, mēs varam saprast sekas, bet tā atbildība šodien jāuzņemas pašam par sevi," norāda Ernests Pūliņš-Cinis. "Tev ir jābūt kaut vai mazai iniciatīvai - aiziet ar kādu parunāt, aizej un paprasi kādam palīdzību. Tai iniciatīvai galu galā ir jānāk no paša cilvēka.

Un tur es gribu iemest akmentiņu to cilvēku lauciņā, kuri cieš no depresijas un trauksmes, un es šeit apzināti saku cilvēku, lai abi dzimumi būtu. Tā ir biežākā lieta, ka paši nekur nevēršas pēc palīdzības, ka ir pašiem ir tā ideja, ka tā maska ir jānotur, ir jātēlo tas stiprais, tas spējīgais cilvēks un neaiziet pēc palīdzības."