Statistika ir nepielūdzama - ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7,8% Latvijas iedzīvotāju, bet līdz speciālistiem nonāk vien retais. Kad slikta oma ir tikai slikta oma un kad tā ir jau depresijas pazīme, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Profesors Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris Taube norāda, ka mums visiem ir vajadzīgs slikts garastāvoklis, labs garastāvoklis. Tā tam  jābūt, tās ir normālas reakcijas. Ja nebūtu garastāvokļa izmaiņas, tas būtu pat slimīgi. 

"Ja tā ir atbilde uz kādām dzīves situācijām, ir īslaicīgi un pāriet pēc notikuma beigām. Ja nomāktība ir bez iemesla un ilgst vismaz divas nedēļas, nevaram saprast, kas ar mums notiek, mums nekas neinteresē, nav prieka, tad jāsāk meklēt, kas tas tāds ir," norāda Māris Taube.

Depresijas paciente Līga Vološčuka atzīst, ka nomāktība viņai ir bijusi jau gadu desmitiem, bet ārstē depresiju tikai pēdējā laikā. 

"Nesen esmu tam nopietni piegājusi. Esmu stiprā latviešu sieviete, kura spēj tikt galā ar katru situāciju, un mans spēks mani ir salauzis. Ir grūti apzināties un tiešām atzīt, ka kaut kas nav kārtībā, jo tev liekas, ka pēc visiem cilvēciskiem standartiem tavā dzīvē viss ir kārtībā - ir karjera, ir darbs, ir ģimene. No malas viss izskatās ideāli. Patiesībā tā nav, ar to tikt galā, pieņemt un patiešām saprast, ka kaut kas nav kārtībā, tas bija liels solis, kas nāca pēc daudziem gadiem," atzīst Līga Vološčuka.

Līga terapiju sāka jau pirms vairākiem gadiem, tad pameta, jo iemīlējusies, šķitis, ka viss kārtībā, uz kādu laiku sajutās labi.

"Tas, kas man lika doties beidzot pie psihiatra, ir tas, ka iedzīvojos pārslodzē. Pārslodze manā dzīvē ir visu mūžu, es dejoju un sportoju, bet vienmēr esmu tikusi no tā ārā.

Šoreiz iedzīvojos tik lielā pārslodzē, ka netiku no tā ārā, nespēju fiziski savākties, emocionāli. Bija smags periods, ka nekas nepalīdzēja. Tad beidzot devos pie ārsta, tās bija smags lēmums. Atzīt sev pašam, ka jāiet pie psihiatra, ir ļoti grūti," vērtē Līga Vološčuka.

Depresijas pacients Aleksandrs savukārt atklāj, ka viņa pirmais ceļš bijusi “pašārstēšanās” ar vielām, tas raisījis emocijas. 

"Sapratu, ka arī tas nepalīdz, tad man palīdzēja doties pie ārsta māsīca," stāsta Aleksandrs.

Viņš stāsta, ka bija vecākiem minējis, ka nav diez ko labi, stāstījis, ka neiet uz darbu, ņem slimības lapas.

"Mana produktivitāte zuda, iepriekš biju darbā viens no trīs top darbiniekiem savā komandā, tad viss aizgāja griezi," turpina Aleksandrs. Viņam palīdzējusi māsīca, jo vecāki nezināja, kā rīkoties. Aleksandrs bilst, ka viņa vecāki ir gados vecāki cilvēki un tēvs joprojām neatzīst, ka tā ir slimība, ka nevari būt vājš.

Aleksandrs ir gandarīts, ka izdevies atteikties no vielām, bet tas prasījis smagu darbu.

Savukārt Līgai vērsties pēc palīdzības mudinājusi situācija, kad atteikusies no alkohola.

"Risinājums nāca, kad pārstāju lietot alkoholu. Tas pastiprināja manu depresiju, neārstēju, neapspiedu to. Man nāca ārā un bija sajūtas, ka jāmeklē palīdzība. Ar alkoholu, ar tusiņiem, ar draugiem aizmirstas. Kad to izslēdzu, nevarēju vairs aizbēgt. Tad jutu, ka jāvēršas pēc palīdzības,"  atzīst Līga Vološčuka.

Līga neslēpj, ka viņa vēl pirms iet speciālista kabinetā, internetā meklējusi, ko nozīmē psihiatrs, jo licies, ka nav īstajā vietā. bija aizspriedumi un psiholoģiski grūti bijis vērsties pēc palīdzības.

"Esmu pateicīga un laimīga, ka nonācu pie ārsta, kurš teica, ka centīsies palīdzēt," gandarīta  Līga Vološčuka un neslēpj, ka to izdarījus vēlu.

"Esmu centusies pati sevi ārstēt, dažādi apspiežot savas emocijas vai paceļot emocijas. Esmu māksliniece, man emocijas vajag spilgtas, neesmu vērsusies pie vielām, bet pie alkohola. Esmu gājusi izklaidēties 4-5 reizes nedēļa, man tas licies normāli tikai tāpēc, lai liktu sev kaut ko just. Esmu pateicīga, ka aizgāju pie ārsta, noliku aizspriedumus malā," bilst Līga Vološčuka.

Līgai palīdzējusi arī ģimenes ārste savukārt Aleksandrs nebija ar ģimenes ārsti sazinājies.

"Bija grūti pieņemt, ka jāiet pie ārsta, pretojos visam. Kad lūdzu palīdzību ģimenei, to nesniedza, kad atnāca paši piedāvāja, būtu stulbi attiekties. Es piekritu," tā Aleksandrs.

Par iespējām palīdzēt stāsta un mudina cilvēkus vērsties pēc palīdzības psihiatre Krista Brūna.

Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7,8% sabiedrības, taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni četri līdz pieci tūkstoši, liecina Latvijas Psihiatru asociācijas (LPA) rīcībā esošā informācija.

Daudzus cilvēkus ar depresijas simptomiem no palīdzības meklēšanas attur bailes, ka nāksies doties uz psihiatrisko slimnīcu. LPA kampaņā "Depresijas cena" atgādina, ka Latvijā ir pieejamas gan psihiatru, gan psihoterapeitu un psihologu konsultācijas un, palīdzību meklējot savlaicīgi, ārstēšanās stacionārā nebūt nav obligāta.