Raidījuma skanēšanas laikā variet sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


"Cilvēki paši vēl mēģina saprast, kas ir tas, ko mēs visi piedzīvojam. Antropologiem ir līdzīgi," sarunā raidījumā Kā labāk dživo vērtē sociālantropoloģe Aivita Putniņa.

Putniņa norāda, ka šobrīd vēl nevar precīzi atbildēt, kas ir sociālā solidaritāte, jo tas ir tikko sācies, līdz šim pētīta cilvēku savstarpējā atbildība pirms krīzes. Turpmāk pētījumu vērsīs uz to, lai skaidrotu, kā ārkārtas situācija ietekmējusi savstarpējo atbildību ne tikai ģimenē, bet kā cilvēki redz valsts rūpes un atbildību, kāds ir vainas sadalījums. Daudz sīkākas lietas, kas ļaus precīzāk paskatīties, kā pārdzīvojam krīzi.

"Tas mums ir katra uzdevums. Ja izdosies no otra vainošanas pāriet pašanalīzes un pašreflekcijas modelī. Ja mēs pāriesim no vispārīgas perspektīvas," vērtē Putniņa, skaidrojot, vai pēc šīs krīzes būsi citādi. "Patlaban galvenie līdzekļi un ierobežojumi nāk no valsts, un tie ir tādi struktūras līmenī.

Mums pagaidām pietrūkst domāšanas cilvēciskā līmenī, ko darīt, ja man ir vardarbības problēma mājās, ko darīt, ja mani atlaida no darba un esmu vienīgais vecāks bērniem un man ģimenei ir grūti izdzīvot. Es pagaidām neredzu, ka esam nonākuši līdz šim līmenim. Ka mēs nonāksim līdz tam līmenim, ka spēsim padomāt par cilvēku un par savu personīgo atbildību, tad mums ir tā cerība.

Tā nav tikai pašizolācija, kur mēs uzņemamies atbildību un ieņemam robežas, bet kad kļūsim sociāli atbildīgi, kad sociālo solidaritāti varēsim ievērot aiz robežām, kas pēkšņi ir uzliktas."

"Tas, par ko es domāju un es, ja tā var teikt priecājos par šīs nelielās sociālās krīzes iestāšanos, vai pat diezgan būtiskas sociālās krīzes iestāšanos, tā ir lieliska iespēja pārvērtēt mūsu vērtības," atzīst filozofs Vents Sīlis.

Ja runājam par solidaritāti, tad iepriekš esam bijuši aizrāvušies ar baudu kultivāciju, patērēšanu ar individuālismu, ar tādu sociāli atbalstītu nihilismu.

Proti mums ir lielā mērā vienalga, kas notiek ar līdzcilvēku. Daļai sabiedrības tā ir sava veida iespēja pateikt, mani neinteresē, kas ar tiem citiem notiek, es dzīvoju citā sociālajā slāni.Te pēkšņi izrādās, ka vīrusam neeksistē šādi ierobežojumi. Tas var ķert absolūti jebkuru, līdz ar to mūsu tiesības nedomāt par citiem ir atceltas lielā mērā. Daži no mums to ir apzinājušies, daži ne."

Otrs, kas mainījies, sajūtas par kontroles robežas pārbīdīšanos. Vīruss mums parāda, kad lielā mērā mūsu sajūta, ka esam dzīves pavēlnieki, planētas galvenā suga, ir bijusi maldīga. Mūsu kontrole ir ierobežota, mēs kontrolējam tikai sevi un pat ne pilnībā. Līdz ar to šī situācija liek paskatīties skaidrākām acīm uz sevi.

Trešais - man ļoti patīk mediju lomas palielināšanās ir saistībā ar patiesu informāciju.

"Mēs nevaram nevienam iestāstīt, ka būt līdzjūtīgam, būt rūpīgam pret citiem, rēķināties ar viņu interesēm, ka tas ir kaut kas, kas tev ir izdevīgi. Daudzos gadījumos tas galīgi nav izdevīgi. Šī solidārā attieksme bieži vien ir rūpēties par sevi, nevis par otru. Un caur rūpēm par otru kādā trešā vai astotajā plānā sanāk parūpēties par sevi," sabiedrības solidaritāti analizē Sīlis.

"Tas ir mūsu jutīgums pret citu sāpēm un grūtībām. Ja tā nav, tas ir dažos gadījumos mazliet jāiemāca. Ja cilvēks nav gatavs mācīties, tad varam jautāt, cik lielā mērā viņš vispār vēlas dzīvot sabiedrībā."

"Krīze vienmēr domāta tam, lai mēs šīs vērtības saasināti akcentētu. Viņas nekad neparādītos tik saasinātā veidā, ja nebūtu tāda koronavīrusa," uzskata Sīlis. "Mums krīze ir unikāla iespējā pārvērtēt savas vērtības katram pašam sev un kā sabiedrībai kopumā. Mani ļoti interesē, vai šī krīze patiesība mainīs paradumus un attieksmes vienam pret otru ilgtermiņā. (..) Jo ilgāk, jo vairāk no tās iemācīsimies."

Viņš atzīst, ka ir patīkami vērot, kā cilvēki sociālajos tīklos ir sākuši viens par otru interesēties.

Tajā pašā laikā Sīlis mudina būt ne tikai atbildīgiem bet dzejiskiem un poētiskiem.

"Tas, ko mēs mazāk runājam, ka blakus šai kritiskai domāšanai, atbildībai un atbildības uzņemšanās procesam, un rūpju procesam ir tas, ko varētu saukt par kultūru, kas iracionālā. Atbildība būtu racionālā rīcība, blakus ir iracionālās jūtas un tas ir kaut kas tāds tāds, ko atspoguļojam, ko gūstam caur kultūru.

Mēdz dziedam dziesmas un radām mākslu. Tas ir ne mazāk svarīgi, jo māksla ir absolūti iracionāla. Tas ir nekādi nepamatots skaistums, nekādi nepamatotas aizkustinājums pasaulē, kur viss ir diezgan skarbi un nežēlīgi," atzīst Sīlis.

"Man ļoti patīk renesanses laikmeta māksla, jo zinot sociālo kontekstu, ir skarbi laiki, un tajos tapa pasakains skaistums, fantastiski mākslas darbi, kas vienkārši parāda, ka cilvēciskais uzvar dzīvniecisko, ka visas grūtības, visa bioloģiskās problēmas, baktērijas un vīrusi, galu galā to visu atsver skaista glezna, statuja, dziesma, māja vai vēl kaut kas. Poēma teiksim. Tāpēc turpinām būt atbildīgi un vienlaikus turpinām būt dzejiski.

Vai tad tad mūsu valsts iedzīvotāji ir jāmāca būt poētiskiem. Mēs esam liriski līdz nemaņai, kad to gribam, ne tikai dziesmu svētkos bet arī ikdienā," tā Sīlis.