Bieži vien jaunībā, būdami aktīvi un reizēm pārlieku aizrautīgi, esam sportojuši ar pilnu jaudu un nereti rezultāts ir traumētas locītavas. Kā sportot, lai nenodarītu pāri locītavām un kādas locītavām draudzīgas aktivitātes izvēlēties, spriežam raidījumā Kā labāk dzīvot. Raidījuma viesi: „AiwaClinic” operējošs ķirurgs, traumatologs-ortopēds Visams Rafaels, Fizioterapeitu asociācijas vadītāja Līga Līdumniece-Šulce un pieredzē dalās Aija Vairoga, bijusī volejboliste un sporta skolotāja, veterānu sporta aktīviste, Eiropas čempione sēdvolejbolā 1997.gadā, pašlaik aktīva nūjotāja.

Visams Rafaels bilst, ka jaunībā mēs skrienam, krītam, pieceļamies un dodamies tālāk, bet ikviena trauma, ko gūstam sportojot, ietekmē dzīves kvalitāti nākotnē. Tāpēc ir jāsagatavo gan locītavas, gan muskulatūra ap locītavām, lai tā būtu stiprāka.

"Skrimslītis ir kā porcelāna vāze, kas ir ļoti trausla un jānotur visas dzīves garumā. Ja krītam, tā porcelāna vāze var sašķīst. Jauni cilvēki varbūt to nejūt, bet vecākiem tas ir trauslāk. Tas ietekmē un rada problēmas," skaidro Visams Rafaels. 

Aija Vairoga norāda, ka mūsdienās cilvēki dabiski nenoslogo savu muskulatūru kustoties un tas rada vairāk traumu sportošanas laikā. Tajā pašā laikā viņa atzīst, ja cilvēks meklē palīdzību, ir labi speciālisti fizioterapijā, kas var palīdzēt.

Līga Līdumniece-Šulce atzīst, ka visbiežāk pie viņas vēršas pēc palīdzības ar sāpēm ceļos, plecos. 

"Mana nostāja ir, ka nav nepareizs sporta veids, ko izvēlēties. Īsti arī nevari nepareizi kaut ko darīt. Ir kādi faktori, kas palielina vai samazina risku iegūt traumu," atzīst Līga Līdumniece-Šulce.

Piekrītot Aijai Vairogai, ka cilvēki kustas par maz, viņa atzīst, ka priecājas par katru, kas kaut ko dara.

"Skatoties par pārslodzes traumām, galvenā problēma pakāpeniskuma trūkumā. Tas varētu sasaukties ar bāzes fizisko sagatavotību. Katram tā ir citāda," bilst Līga Līdumniece-Šulce. "Biežs ir novērojums, ka vidējās, ne pārāk labas fiziskās sagatavotības cilvēks domā, ka varētu sagatavoties, gribu dzīvot veselīgāk un sākšu skriet. Sirds izturība progresē ātrāk, nekā locītavas, muskuļi, kauli spēj tam pielāgoties. Tas ir ļoti biežs iemesls, kādēļ gūst traumas. Es taču varu, varu noskriet ilgāk vai ātrāk, bet locītavas struktūra tam nav ilgtermiņā adaptējusies un progress ir pārāk straujš. Tas ir tipisks novērojums."