Kā panākt to, ka citi cilvēki nepārkāpj mūsu robežas un kā cieņpilni aizstāvēt sevi ne tikai privātās, bet arī profesionālās situācijās? Ko īsti nozīmē būt asertīvam, bet ne agresīvam?

Psiholoģe Katrīna Žaltkovska raidījumā Kā labāk dzīvot skaidro, ka psiholoģiskās robežas ir veids, kā uzņemamies atbildību par savām darbībām un emocijām un arī mācāmies neuzņemties atbildību par citu cilvēku darbībām un emocijām.

Tāpat arī cenšamies saprast, kas pašam svarīgi emocionālai labsajūtai, savai fiziskai telpai, cik laika veltām kādiem darbiem vai domām, arī domājot par seksuālām robežām.

Psiholoģiskās robežas - saprast savus limitus un spēt tos nosaukt arī citiem.

Psiholoģe Agnese Orupe min piecas sfēras, kur vajadzīgas robežas

  • emocionālās robežas – tiesības brīvi pateikt, kā jūtos, ko vēlos bez kritikas vai pārmērīgas taisnošanās, kāpēc es gribu to, ko gribu, kāpēc jūtos tā, kā jūtos;
  • materiālās robežas – manas lietas, kas man pieder, kurš drīkst tās ņemt, kad to drīkst ņemt;
  • laika un enerģijas robežas jeb tiesības uz savu laiku un enerģijas patēriņu – kā kopā plānojam, cikos  ierodamies, vai kāds kavē un nepabrīdina, arī nerunāt bezgalīgi daudz par tēmām, kas mums ir grūtas;
  • garīgā robeža – tiesības uz savu viedokli, uzskatiem, domām un pārliecībām;
  • fiziskās robežas – tas ietver seksualitāti,bet arī vienkāršas lietas, piemēram, šobrīd kurš cik tuvu sēž sabiedriskā transportā Covid laikā.

Problēmas sākas brīdi, kad izpratnes atšķiras, tad ir jārod kompromiss