AVaE - valsts arī ir cilvēki. Tu neesi vairs padomju okupācijas, totalitāras valsts pilsonis. Brīvā demokrātiskā valstī tā sistēma darbojas tā, ka sabiedrības vairākums uztic sabiedrības mazākumam organizēt dzīvi tā, lai sabiedrība varētu mierīgi un sekmīgi darboties un attīstīties. Tas nav viegli Tāpēc tas mazākums - politiķi, amatpersonas tiek atalgotas 10 un pat 100 x vairāk , bauda 10 un 100 x vairāk dažādas privilēgijas kā vienkārša darba darītājs,
Īpaši izteikts tas ir sociāli netaisnīgās un korumpētās valstīs. Tikko uzzināju, ka Latvijā valdībai komandējuma naudām tiek pieškirti 20 un 30 % piemaksas pie dienas naudas. Tad iedomājies- tāds darbinieks saņem milzīgu algu + komandējuma naudu + piemaksas. Vai tad nav tā, ka mums - tiem pārējiem ir tiesības sagaidīt, ka valsts varas darbībai ir sekmīgi rezultāti? Kur tie ir?
Kāpēc ārzemēs nav tik traģiskas situācijas uz ietvem ar stāvradžiem? Parīzē nobalsoja refenrendumā un aizliedza stāvradžu nomu, ieviesa stin grāku kontroli. Pie mums - uzskaita upurus un šausminās. Jā un sagaida, gluži kā tu , ka cilvēki pašregulēsies. Tad jautājums - kāpēc man jāatdod puse savu ienākumu valstij, kura nespēj pildit savas funkcijas?

Un vēl - kādu cienu, lai sagaida valsts, ja tās vaditāja siliņa kliedz vulgāri un agresīvi uz cilvēkiem, kurus viņas partija, viņas vadītā valdība ir novedusi arvien dziļakā krīzē, ja gribi purvā?

Tev ir taisnība, ka pasaule sākas ar katru no mums. Sākot ar to vai pasakam labrīt kaimiņam un kolēģim. Bet to kopējo sabiedrības dzīvi tomēr oprganizē valsts vara un no tās ir jāprasa atbildība un mēs to nedaram. Diemžēl.

---Te laikam kaut kādi dezinformatori cenšas norakstīt visas problēmas uz valsti nevis cilvēkiem.

Man ir osteoporoze ielaistā formā. Diagnoze bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Ja salūzt osteoporozes skarti kauli, tie ļoti grūti vai vispār nedzīst un nozīmē invaliditāti, ieskaitot palikšanu uz gultas. Bet man ir tikai 50 gadi. Vēl esmu izslimojusi bursītus un tangītus - muskuļu un saišu ļoti sāpīgus iekaisumus, kad rokas nevari lāgā pakustināt.
Ikdienā Rīgā pārvietojos ar sabiedrisko transportu. Tas, kas man uzdzen šausmas ir cilvēku ieciršana durvīs, jo īpaši autobusos. Reiz, kad mocījos ar akūtu bursītu, kreisais plecs un roka bija gandrīz nekustīgi - mani iecirta autobusa durvīs, ievēra kāju un nedaudz vilka pa ielu. Sievietes kliedza un sita pa autobusu, tas apstājās, mani palaida un aizbrauca. Rakstīju uz RS, TIesībsargam, VP, bet neko nepanācu. Video ieraksts neko neuzrādot. Laikam tas bija maijā, kad atkal braucu mājās ar RS autobusu un manā acu priekšā durvīs iecirta padzīvojušu sievieti ar iepirkuma ratiņiem. Kad durvis atvēra, viņa krišus izkrita uz ielas, piecēlās un noskurinājās un aizčāpoja.
Lai ārsti pastāsta, kas notiek uz ielām, pa kurām nekontrolēti brauc, nē, triecas ar riteņiem, skrejriteniem un elektrostāvradžiem. Es mēdzu iet pa zālājiem, vienkārši aiz bailēm, ka var notriekt.
Darba dēļ iznāk ik pa laikam braukt komandējumos uz labajām ārzemēm. Nekur tik neorganizēta, cilvēka apdraudoša situācija publiskajā vidē kā Latvijā nav pieredzēta. Krievijā neesmu bijusi gadus 15, nezinu, kā ir tur tagad.
Tāpēc sarunas dalībnieku ieteikums audzināt sevi, savaldīt savas emocijas, manas pieredzes kontekstā ir pat cinisks un no dzīves īstenības atrauts.

Šobrīd Rīgā ir normatīvie akti, likumi, kas pieļauj, ka suņi dzīvokļos drīkst gaudot un riet , jo tas esot suņa dabisks stāvoklis.
Dzīvoju Somijā, Helsinku priekšpilsēta Vantemā. Ievēroju , ka pa dienu gar upi pastaigā tiek vesti ja ne simtiem, tad noteikti desmitiem suņu. Gan lieli , gan mazi -visi bija ar pavadām, visi savāca kakas. Suņiem bija arī neliels aploks, kur tie drīkstēja brīvi skriet un riet.
Bet man bija dīvaini, ka vakaros, naktīs neviens suns nerēja, ne gaudoja, ne uz ielas, ne mājās, ne dzīvokļos. Jautāju draugam , kā tad tā. Un draugs saka, ka Somijā ir tāds likums, kas nosaka, ka suņi nedrīkst traucēt cilvēka mieru ne dienā, ne naktī.
Kad es slimoju un biju mājās , man katru dienu bija jāklausās sunu raudāšanā, jo saimnieki aizgājuši, iespējams, aizbraukuši un savus dzivniekus pametuši vienus. Visticamāk, ka ir udens un barība , bet viņi ir vieni un kliedz pēc palīdzibas. Bet - mums ir suņu audzētāju un tirgotāju lobijs, tāpēc politiķiem un ierēdņiem svarīgāka ir nevis cilvēka, sabiedrības labklājība , bet suņaudzētāju un suņturētāju labklājība.

Tas ir tikai viens neliels un tomēr ļoti zīmīgs simbols, ar ko mēs postotalitāra netaisnīga, nesolidāra sabiedrība atškiramies no civilizētās un laimīgās somu sabiedrības.

Nevienu ekspertu padomu neatzīstu par labu, kamēr nav novērsts netaisnīgums sabiedrībā

Man runātāji rada iespaidu, ka vini nedzīvo Latvijā, vai ka viņi nedzīvo parasto cilvēku dzīvi. Veikalos cilvēki ir dusmīgi,kad plauktā produktam ir viena cena, bet pie kases- cita. Pircējs ilgi ir staigājis gar plauktiem, rēķinājis, cik kas maksā, nopriecājies, ka teiksim, siers lētāks un uz tā rēķina var nopirkt kaut ko citu, ko nevarētu atļauties,ja nebūtu tas lētais siers. Un tad viņam pasaka - nē cena ir dārgāka. Un tad pircēji reti, kad mierīgi pieņem paziņojumu un viss. Liela daļa izsaka neapmierinātību. Arī es parasti pasaku, ka tas nav godīgi. Vēl veikalos problēmas rodas, ja ir garas rindas, bet viens pārdevējs. Ka vienkārši ir kašķi, kad cilvēks ir atnācis kādam pateikt rupjību - tas ir redzēts, bet tas ir retums .

Mans brālis strādā par ārstu Zviedrijā. Man par milzu pārsteigumu viņš stāsta, ka Zviedrijā medicīnā ir milzīgs bardaks, bet atskirībā no Latvijas - par darbu tai haosā ļoti loti labi samaksā.
Un te, manuprāt, ir nākošā problēma - mēs esam ļoti nabadzīga un ļoti netaisnīga sabiedrība. Iedomājieties, ka railbaltica konsultantam par vienas dienas darbu samaksā 26 000 eur, kamēr parasts ierēdnis valsts iestādē saņem 40 eur dienā. Nav runa, ka skauž, bet runa ir par to, ka lielāko daļu problēmu tiktu atrsinātas, ja mēs dzīvotu taisnīgākā sabiedrībā. Esmu piedzīvojusi rupjību un necieņu no ārstiem, no valsts iestāžu darbiniekiem , no sabiedriskā transporta pasažieriem utt. Bet - es viņus saprotu - bardaks, nesakārtotība, bet no Tevis tā pēdējā - viszemāk atlagotā un beztiesiskākā darbinieka, vai vienkārši cilvēka prasa to maksimālo.
Tad padomājiet par sadzīvi - Latvijā taču nemitīgi tiek celtas pakalpojumu cenas, pie tam tik bieži tā brutāli, barbariski nerēķinoties ne ar kādiem likumiem, noteikumiem vai ieteikumiem. PTAC uzraksta atbildes vēstuli, ka tavas tiesības ir pārkāptas, jāiet uz tiesu, bet naudas, lai maksātu tiesai vienkārši nav. Tev jāsamierinās ar netaisnību, var teikt - bandītismu.
Visa tā negatīvā publiskā informācija - kā valsts amatpersonas, politiķi kaunina cilvēkus par sliņķiem, blēžiem, bezatbildīgiem utt. , kamēr paši ir brutāli kā bandīti.
Tas Stabiņģa teiktais, ka katrs var būt pieklājīgs, jo pieklājība neko nemaksā, bet tā atmaksājas, tam nevar nepiekrist. Bet - to ir viegli pateikt, bet ne viegli izdarīt. Manuprāt, tas pasaules netaisnīgums - citiem vārdiem, bardaks mūsu valstī, t.sk. slimnīcās, skolās - vispār jebkurā sabiedriskā vieta ir pamats mūsu sabiedrības barbarismam.

individa un sabiedribas mijiedarbibas spogulis ir blaknes kas turpinas, ja virs rigas 24/7 300metru augstuma zemu drikst pacelties un nolaisties lidmasinas tad nav brinums ka simtiem tujstosu neizvulas un sekas nakosaja diena ir neiecietiba un sirds asinsvadu slimibas un ierednu atulbums parada ka prata paliekas ir izsmeltas ji tikai Riga drikst lidot zemak ka TV tornis tatad faktiski kada lidmasina var sadurties ar TV torni
compare riga paris berlin airpline minimum altitude.
Lidzigi ir ar troksniem, Scooter kur kads dums cilveks Riga izdomaja ka atskiriba no vacijas 300W jauda, Riga var daudz liekakas jaudas un atrumi braukt.

The minimum altitudes for commercial airliners flying out of Riga, Paris, and Berlin:

Riga (RIX) - Latvia

Minimum altitude for departure: 1,000 ft (305 m) above ground level (AGL)
Minimum altitude for arrival: 1,500 ft (457 m) AGL
Paris (CDG) - France

Minimum altitude for departure: 1,500 ft (457 m) AGL
Minimum altitude for arrival: 2,000 ft (610 m) AGL
Berlin (BER) - Germany

Minimum altitude for departure: 1,200 ft (366 m) AGL
Minimum altitude for arrival: 1,800 ft (549 m) AGL