Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.

Praksē pierādīts, ka gan kucēna, gan suņa audzināšanā un apmācībā vislabākos rezultātus dod tieši pozitīvās apmācības metodes. Kādas tās ir, praktiskus padomus raidījumā Kā labāk dzīvot sniedz kinoloģe Laine Kupča un suņu uzvedības speciāliste Līga Zvirgzdiņa-Grebina.

"Cilvēkam ir jāmāk sunim pasniegt pozitīvo pastiprinājumu saprotamā veidā reizē tā, lai viņš būtu spējīgs konkurēt ar dzīvē esošo pozitīvo pastiprinājumu. (..) Cilvēkam ir jāiepazīst suns kā suga, suns, tieši šis dzīvnieks, lai izprastu viņu konkrētajā situācijā, lai kaut ko varētu mainīt," norāda Laine Kupča.

Tad pozitīvam pastiprinājumam ir jānāk īstajā brīdī - nevis vienkārši iedot kādu kārumiņu, paslavēju, bet noķeru to situāciju, kad tas ir vajadzīgs?

Laine Kupča: Kārums ir pats vieglāk cilvēkam kontrolējamais pozitīvais pastiprinājums. Pārtika, garšīga pārtika, īstajā brīdī vēl aizripināta pa zemi, kas atkārto it kā medījumu. Suns meklē, atrod, it kā tur notiek pozitīvs process un cilvēkam viegli to kontrolēt. Vienkārši arī ar paslavēšanu daudz ko var panākt, arī ar kopā būšanu daudz ko var panākt, bet tas ne vienmēr konkurēs ar vidē esošajiem pozitīviem pastiprinājumiem. 

Vai var teikt, ka suņu apmācībā šis balanss, mērenība starp pozitīvo pieeju, pozitīvajiem pastiprinājumiem un negatīvajiem pastiprinājumiem, ko nosaucāt par sodu, ir jāievēro, lai suns saprastu, kad viņš tiks apbalvots, kad viņš ir izdarījis kaut kādu labu lietu un kad tomēr viņam tā mācībstunda ir jāsaņem?

Laine Kupča: Mums ir vairāk jācenšas domāt, kā suns domā. Kad suns rīkojas, pieņemsim, viņš ierauga svešo suni un sāk uz viņu riet, tā ir viņa pieredze, instinktos balstīta pieredze, bet reizē arī pieredzē balstīta uzvedība - viņš domā, ka šādi es atrisināšu šo situāciju. Bet ja suņiem iemāca pamazām šīs situācijas risināt bez konflikta, viņi ir brīnišķīgi konflikta risinātāji, viņi brīnišķīgi māk uzvesties ar savu ķermeņa valodu, kad viņus palaiž brīvi. 

Bieži mums liekās, ka apmācība ir paņemt suni un nekur viņu vairs brīvi nelaist. Ir tieši otrādi, ja attīsta sunim maksimāli viņa brīvo uzvedību, viņš kļūst tāds, kurš mazāk grib konfliktēt. 

(..) Kad mēs pārstājam domāt, ka sunim ir jāiet piecus kilometrus blakus pastaigā, un tad mēs mocīsimies arī piecus gadus, lai mēs to panāktu. Kad pārstājam tā domāt, mēs palaižam suni brīvu, un viņš iemācās ostīt pastaigās, viņš atnāk mājās mierīgs, viņš citus svešus suņus iemācās satikt mierīgs un savā dabīgajā veidā aizgriezties prom, ja viņam paliek bail, nevis mesties virsū. Tajā brīdī, kad viņam ir sajūta, ka viņam nav kur aizmukt, viņš metas virsū. Ja viņš redz suni un zina, es varēšu izkomunicēt mierīgi, viņš komunicē mierīgi. Un tev ir mierīgi, tu ej ar savu suni atpūsties, pastaigās, un mājās atnāk mierīgs dzīvnieks, nevis tas, kurš ir sastresojies pastaigā. Viņš atnāk mierīgs, viņš iet gulēt, vai viņš iet kaut kādu kārumiņu pagrauzt, vai kaut ko.

Ir grūti tāpēc, ka mēs esam pieraduši domāt par suņiem savādāk.

Mēs esam pieraduši par viņiem domāt kā par cilvēkiem, kuri saprot - saņem par to, ka tu izdari nepareizi, un saņem par to, ka pareizi. Mēs esam pieraduši, ka viņi domā, kā mēs. Viņi nedomā, kā mēs.

Mēs viņus varam mācīt pilnīgi no otras puses, un būt laimīgi abi. Vienkārši cilvēkam šoreiz jādomā vairāk, cilvēka atbildība ir domāt vairāk, saprast savu suni un tiešām viņu mācīt kā dzīvnieku, nevis kā cilvēku, kurš saprot, par ko sods, bet kā dzīvnieku.