Raidījuma skanēšanas laikā varat sazināties, zvanot uz tālruņa numuriem 67222888, 67225599, kā arī aicinām sūtīt Whatsapp ziņas uz numuru 25660440.


Ļoti iespējams, ka oficiāli diagnoze – demence netiek noteikta pat vairāk nekā pusei ar šo slimību sasirgušajiem. Tomēr realitātē palīdzība ir vajadzīga visiem slimniekiem. Kādas ir iespējas palīdzēt tiem, kas sirgst ar demenci, skaidrojam raidījumā Kā labāk dzīvot.

Pasaules veselības organizācija ziņo, ka ar demenci sirgstošo cilvēku skaits pasaulē 2030. gadā sasniegs 78 miljonus. Savukārt līdz 2050. gadam šis skaitlis sasniegs gandrīz 140 miljonus. Pašreizējie dati liecina, ka ar demenci, jeb vecuma plānprātību, sirgst aptuveni 8% sieviešu un 5,5% vīriešu vecumā virs 65 gadiem.

Rīgas Stradiņa universitātes profesors, gerontologs Jānis Zaļkalns skaidro, ka demenču ir daudz.

"Diemžēl 21. gadsimtā ir jāskatās patiesībai acīs - īsti mēs ne ar vienu demenci galā netiekam, tad ir jautājums, kā sagaidīt vecumu bez demences. Kā dzīvot mūžu, jo savu ģenētisko kodu nezini, bet dzīvesveidam arī ir nozīme. Finālā sanāk rezultāts - ir nav, kad iestājās, kā izpaužas, cik ātri progresē, kādas problēmas pašam, kādi jautājumi aktualizējas ģimenei," norāda Jānis Zaļkalns.

Viņš mudina izmantot visus rīkus, kas ir katra paša rīcībā, jo nedarīt neko būtu noziedzīgi.

"Ja jaunai paaudzei pārmetam, ka viņi sāk dzīvot virtuālu dzīvi un kā būs tad, kad būs jābūt reālā dzīvē, vai to pratīs, senioru gadījumā to daļu, ko nevari īstenot reālā dzīvē, var paņemt klāt virtuālā vidē. Youtube var klausīties brīnišķīgu klasisko mūziku, vari skatīties, klausīties teātra izrādes. Tas viss trenē atmiņu. Šī paaudze, četrdesmitgadnieki, kuri jau vairāk nekā 20 gadus dzīvo moderno informācijas tehnoloģiju laikmetā, viņi šādā veidā trenē un tas ir ļoti labi," atzīst Jānis Žaļkalns.

Viņš arī bilst, ka bieži nav nozīmes, kāda ir cilvēka izglītība, bet svarīgākais, cik esi trenējis savas integratīvas smadzeņu funkcijas.

"Modernie informācijas tehnoloģiju rīki arī senioru paaudzei, kuri strādā virtuālā vidē vai ir motivēti, ir uzteicami," atzīst Jānis Zaļkalns.

"Pamata lieta, kas ir būtiska, dari, cik vari pats un ne mazāk. Trenēt cilvēka individuālo resursu. Viss, ko uz paplātes pasniedz, relatīvi maz ietekmē šos procesus. Kad tev dzīve piespēlē nepieciešamību koncentrēties, pieņemt lēmumus, saprast, kas, kā, kur. Vēl ir emocijas. Tas ir pareizs koncepts - indivīda resursu treniņš visā apjomā."

"Mēs vara palīdzēt cilvēkam ilgāk noturēties dzīves kvalitātē," atzīst dienas aprūpes centra personām ar demenci "Žubītes" vadītāja Ramona Liepiņa.

Savu iestādi Ramona Liepiņa dēvē par nelielu bērnudārzu vai trešās paaudzes universitāti, kur cilvēki pavada dienu un darbojas. Cilvēki nodarbojas ar mākslas terapiju, ir pieejams ergoterapeits, kas palīdz nedaudz vingrot, būt kustībā. Uzturēšanās dienas centrā ir iespēja būt vienaudžu vidū, būt drošībā, kamēr tuvinieki ir darbā. Ir daudz nodarbību ar pirkstiem, lai trenētu atmiņu. 

"Cilvēks ir mundrāks, viņš darbojas līdzi un viņam ir noteikts ritms, no kura pirms tam izgājis. Būt cilvēkos ir kaut kas cits," atzīst Ramona Liepiņa.

Jānis Zaļkalns šo pakalpojumu vērtē atzinīgi, jo novecošamās gaitā cilvēkam reducējas gribas instinkti. Negribas, jo līst lietus, negribas, jo ir vēl visādi iemesli.

"Grupu mācības ir daudz produktīvākas, tās liek saņemties, tās liek darboties, līdz ar to kopā nākšana ir svarīgāka, jo ir ārkārtīgi maz cilvēku, kuri juzdami kognitīvos traucējumus, ka kaut kas nav kārtībā ar atmiņu, pārkāpj savu ego un pasaka pats sev, ka man radās problēma un man ar šo problēmu jāstrādā," bilst Jānis Zaļkalns.

Otrs, kāpēc profesors atzinīgi vērtē šādu pakalpojumu: piederīgajiem tiešām nav laika, k'a arī mēs visi mīlam vecmāmiņu, bet katrs šo situāciju tolerējam atšķirīgi.

Par noklusēto diagnozi - demenci stāsts arī raidījumā Atvērtie faili.