Cilvēki, kuriem ir iedzimtas kaites vai kuri cietuši kādos negadījumos, grib un ir tiesīgi dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Viens no sevis pierādīšanas un sociālās aktivitātes veidiem ir sports, taču tā nav tikai cīņa par punktiem, rezultātiem, uzvarām – tā ir iespēja integrēties. Kā klājas Latvijas paralimpiešiem – par to vairāk raidījumā Kā labāk dzīvot. Kā iedrošināt sevi un motivēt arī citus iesaistīties, pieredzē dalās Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte, biedrības "Līdzvērtība" dibinātāja, parašaušanas sportiste Margita Kanopka un Bērnu un jauniešu parasporta apvienības pārstāve Ineta Tāre, aktīva mamma jaunietim ar invaliditāti.

Margita Kanopka atklāj, ka viņai spēku darboties un vēlmi sasniegt arvien vairāk dod pašas sasniegtais.

“Ja es kaut ko paveicu un redzu rezultātu, man tas ir kā narkotika, gribas to darīt, gribas vairāk un apzinīgāk. Iekšā ir uzmundrinājums, ka redzi, ka pašam ir patīkami un vari pavilkt līdzi pārējos,” vērtē Margita Kanopka.

Margita Kanopka kandidē piedalīties Tokijas paralimpiskajās spēlēs, kas pārceltas uz 2021. gadu.

“Mēs, cilvēki ar kustību traucējumiem, ar invaliditāti, neesam supervaroņi, bet mēs, kas esam aktīvi, mākam ātri pielāgoties situācijai, laikam tāpēc, ka tas jau vienreiz bijis jādara,” par paralimpiešiem un viņu iespējām trenēties šajā ierobežojumu laikā stāsta Daiga Dadzīte. Viņa vērtē, ka tā ir jauna un arī noderīga pieredze, ko izmantot arī iesaistot jaunus dalībniekus sportiskās aktivitātes. Piemēram, vieglatlēti vingroja ar plastmasas pudelēm un slotas kātiem, un šie vingrinājumi labi noderētu savureiz atraktīvos pasākumos, iesaistot jaunos dalībniekus.

Runājot par citu iesaistīšanu aktīvā dzīvē, Dadzīte piekrīt kolēģes teiktajam,

ja dari pats un tev izdodas, tad arī vari pavilkt līdzi citus. Tas ir gan sportā, gan sadzīvē.

Arī viņa savulaik satikusi cilvēkus ar invaliditāti, kuri daudz sasnieguši, arī pati sapratusi, ka var gan strādāt, gan mācīties, var visu, atliek tikai sevi pārvarēt.

Ineta Tāre atzīst, ka nav universālas receptes, kā visiem iesaistīties sportā, būt smaidīgiem un laimīgiem. Taču arī viņa min, ka cilvēki redz otra dzīvesprieku un aizdomājās, kur tas rodas.

"Redzot kā jaunieši, sākot nodarboties ar sportiskām aktivitātēm, kad viņiem ir pirmie panākumi, kaut ko spēj izdarīt. Kas nespēj ar ratiem nobraukt pāris metrus, viņi to var izdarīt, viņi var noturēt tenisa raketi, lodi rokās. Var trāpīt mērķi. Tas viņos atspoguļojas. Iztaisnojās muguras, ceļas pašapziņa, parādās smaids. Tas ir ļoti lipīgi," atzīst Ineta Tāre.

Dadzīte arī min sadzīviskus šķēršļus, kas traucē cilvēkiem ar invaliditāti būt patiešām līdzvērtīgiem sabiedrībā. Viņa atgādina par uzbrauktuvju trūkumu sabiedriskām ēkām, atpūtas vietām, darbavietām. Diemžēl tas arvien ir jāpierāda un jāatgādina.