Auduma iepirkuma maisiņš, rūpīgi plānoti pirkumi, pārvietošanās ar divriteni vai sabiedrisko  transportu, bezatkritumu dzīvesveids un vēl virkne principu raksturo videi draudzīgu dzīvesveidu. Tomēr viena lieta ir par to runāt, bet kā to visu realizēt dzīvē, raidījumā Kā labāk dzīvot vērtē biedrības "Zaļā brīvība" vadītājs un Latvijas Universitātes pētnieks Jānis Brizga un sociālantropologs  Kārlis Lakševics.

"Vēl viens aspekts, ka mums ir ideāli, kā gribam dzīvot, - savā mājā, savā mašīnā, ar pārtiku, kas nāk no visas pasaules un dažādi intensīvi audzētu, tas viss līdz šim ir bijis tāds ideāls. Ja paskatāmies, kāda ir ietekme uz klimatu, tas ir ir diez gan lielā mērā sācis kļūt apšaubāms, tas, kas ir bijis ideāls, šobrīd ir jāsāk pārvērtēt," Kārlis Lakševics.

Darbnīcās, tiekoties ar Latvijā cilvēkiem, viņi norādījuši, ka nav gatavi atteikties no privātā transporta par labu sabiedriskajam. Tas vēl ir vairāku gadu jautājums. Tiesa, raidījuma viesi arī piekrīt, ka sabiedriskā transporta infrastruktūra un nodrošinājums nav tāds, lai cilvēki dotu priekšroku sabiedriskajām transportam. 

Eiropā šobrīd populāras kļūst kopdzīvošanas formas, kas mums no padomju pieredzes saistās ar komunālajiem dzīvokļiem un nepatīkamu pieredzi.

"Mērķis ir skatīties, kā audzēt dzīves kvalitāti, samazinot patēriņu, privāto automašīnu lietojumu vai mājokļa lielumu. Tās ir grūtas izvēles, piekrīt Kārlis Lakševics. "Salīdzinošo maz cilvēku ir gatavi samazināt dzīvojamo platību, tas ir tāpēc, ka Latvijā viens no lielākajiem pārapdzīvotības līmeņiem pēc OCDE datiem un kritērijiem. (..) Ja iztēlojies, ka varbūt vajadzētu domāt, ka palielināt dzīvojamo platību, bet samazināt, tad pilnīgi aizraujas elpa. Tas nav vienkārši."

Latvijā infrastruktūra ir veidota tā, ka bez privātās automašīnas privātmājas īpašnieks nemaz nevar iztikt. Līdzīgi ir arī ar dzīvokļu infrastruktūru, kuru nemaz nevar pielāgot kooperatīvai dzīvošanai.

"Daudzi kooperatīvie dzīvokļi Eiropā piedāvā, ka tev ir sava tualete un virtuve, salīdzinoši mazāka, tad ir lielākas koplietošanas telpas, kur visa māja savstarpēji sarunājot, var aicināt viesus. Ir potenciālās koplietošanas telpas. Mums šādas mājas ir maz," norāda Kārlis Lakševics.

Viņs arī min, ka Eiropā, kā piemēru nosaucot Vāciju, šadās mājas tiek būvētas, balstoties uz citiem principiem. Kopiena jau vienojas ar arhitektu par mājas būvniecību, Latvijā nav ne tādas pieredzes, ne arī iespēju īstenot.