Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, kā pareizi barot meža zvērus? Vai putniem ziemā salst un vai tos vajag piebarot? Studijā putnu eksperts Arnis Zacmanis.

Gaidot ziemu, meža zvēri jau ir tai sagatavojušies, gan uzaudzējot biezus kažokus, gan pielāgojot dzīves ritmu. Tādēļ dzīvnieki auksto gadalaiku neuztver kā dzīves posmu, kam raksturīgs bads un citas grūtības, stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.

„Daļai meža dzīvnieku Latvijā ziema ir laiks, kas nevis vienkārši jāpārdzīvo, bet ir kāzu laiks. Mežacūkām, lūšiem, daudziem citiem un arī putniem ir kāzu laiks. Tas nozīmē, ka šie dzīvnieki ziemā pa aukstumu un sniegu nemaz nemokās. Patiesībā viņi dzīvo ļoti labi,” stāsta Inta Lange.

Mūsu priekšstats, ka meža iemītniekiem ziemā klājas bēdīgi un ir nepieciešama cilvēku palīdzība, ir diezgan maldīgs. Par zvēru piebarošanu var domāt, ja laikapstākļi patiešām ir bargi:  - 20 grādu sals pāris nedēļas no vietas. Latvijā likumdošana nosaka, ka meža dzīvniekus drīkst regulāri piebarot speciāli tam norādītās un reģistrētās vietās. Nevis jebkur, kur katram ienāk prātā. Parasti šīs vietas ir zināmas mežsaimniecības darbiniekiem un medniekiem.

„Dzīvnieki ļoti pierod, kur tad ir tās vietas, kur jāiet ēst. Nav tā, ka viņš iet pa mežu un meklē, kur viņam būtu nomests burkāns vai ābols. Dzīvniekiem ir ļoti labi izstrādājušies tādi maršruti, kur viņi staigā pa mežu un viņi ļoti labi zina, kurā meža nostūrī aug tā garšīgākā barība. Un tie nav ne burkāni, ne kāposti, ne āboli. Tās ir dažādas koku atvases,  miza, skujas, ko ļoti labprāt ēd ziemā nevis tāpēc, ka aiz bada tas būtu jādara, bet tāpēc, ka skujās ir ļoti daudz C vitamīna,” atklāj Inta Lange.

Ja tomēr ir vēlēšanās nedaudz pacienāt meža dzīvniekus, Inta Lange iesaka doties dziļāk mežā un meklēt dzīvnieku iestaigātās taciņas. Uz šīm taciņām barību var izkaisīt nelielos daudzumos. Savukārt, karināt dārzeņus un augļus eglītēs, ir bezjēdzīgi. 

„Tie meža dzīvnieki, kas ēd šos dārzeņus, viņi neiet meklēt barību uz eglēm. Nemeklē eglēs. Viņi ies garām, tas burkāns tur varēs karāties, viņš vispār neies klāt un neēdīs,” norāda Inta Lange. “Mans ieteikums – zoologa ieteikums – ir šo barību nenest veselā veidā uz mežu. Bet iepriekš sagriezt vai sakapāt mazākos gabaliņos, lai arī tad, ja ir liels sals, šis dārzenis nesasaltu akmens stāvoklī. Ko stirna ar savu nelielo mutīti nemaz nevar nokost. Iedomājaties – apaļš liels ābols, sasalis vienā lielā gabalā, tad stirna nemaz gribēdama nevar viņu apēst. Viņš tur tāpat arī mētātos līdz pat atkusnim.”

Aļņi uz mežu atnestajiem dārzeņiem un augļiem pat virsū nepaskatīsies. Stirnas, staltbrieži un lapsas, iespējams, pamēģinās, kā garšo ābols vai burkāns. Visu pēc kārtas uz kārā zoba ir gatavas likt mežacūkas. Savukārt meža spārnotie iemītnieki cilvēka atnesto cienastu noteikti atradīs un ar baudu nogaršos.

„Es iesaku uztaisīt pildītos čiekurus. Salasīt mežā pirms tam čiekurus un aizpildīt tās čiekuru zvīņas ar sviestu, ar tauku maisījumu ar sēkliņām, ko tādu, kas garšo putniem, un tad iekarināt eglītēs. Jo meža putni – tie gan pārbauda visu, kas kaut kur atrodas,” atzīst Inta Lange.

Raidījumu atbalsta: