Raidījumā Ķepa uz sirds aktualizējam jautājumu, ka arī pandēmijas laikā cilvēki iegādājas suņus, bet apmācībai pietrūkst vēlmes un motivācijas. Kā saimnieki nodarbina savus mīluļus un kāpēc neaudzinātam sunim bieži jāmeklē jaunas mājas? Raidījuma viesis – kinologs Ivo Svenne.

Lauksaimniecības Datu centra dzīvnieku reģistra statistika liecina, ka pandēmijas laikā no 2020.gada marta līdz 2021.gada aprīļa beigām Latvijā ir reģistrēti 22 189 jauni suņi un 2981 kaķis. Tas ir par teju 3000 suņiem un 1000 kaķiem vairāk, nekā salīdzinot ar gadu pirms pandēmijas. Kopējā tendence ir skaidra – šis laiks ļoti daudziem  iedzīvotājiem šķitis piemērots brīdis, lai kļūtu par saimniekiem kādam mājdzīvniekam.

Arī televīzijas raidījumu vadītājas Dagmāras Legantes-Celmiņas ģimenē pusgadu ir jauns ģimenes mīlulis – dobermaņu meitene Reda. Dagmāra noliedz, ka suns iegādāts pandēmijas iespaidā. Šāds lēmums jau briedis ilgāku laiku.

“Vecākajam mūsu mājdzīvnieka kungam jau ir 12 gadi. Gribējām vecajam mājdzīvniekam nedaudz uzfrišināt garastāvokli. Jo parasti tā ir, ja ģimenē ienāk jaunāks sunīts, arī vecajam parādās enerģija un dzīves spars. Un tā bija arī šajā gadījumā, kopā abiem suņiem ir jautrāk,” stāsta Dagmāra Legante-Celmiņa.

Dagmāra noliedz, ka divi suņi ģimenē prasa daudz vairāk laika un spēka nekā tad, ja suns ir viens pats. Ar kucēnu tikai iesākumā esot vairāk rūpju. Tagad abiem ir kopīgas rotaļas un izklaides, tādēļ saimnieki pat varot atvilkt elpu. Suņu skolā ar kucēnu gājuši sākumā, tagad tiekot galā pašu spēkiem.

“Nevarētu teikt, ka ļoti daudz kas būtu mainījies, jo tās rūpes par suni – vai tu ieber vienā bļodā vai divās bļodās ēdienu, vai izej ar vienu staigāt vai ar diviem – nevar teikt, ka kaut kādā laika ziņa ļoti atšķiras,” vērtē Dagmāra Legante-Celmiņa. “Skaidrs, ka ar to mazo ir vairāk jāņemas, viņš jātrenē šobrīd. Un viņa ir daudz ātrāka par lielo suni. Tāpēc vīrs iet ar viņu pastaigās atsevišķi un ātrākās, jo viens nevar aiziet ar abiem suņiem, tie tempi nesakrīt.”

Par šādu jauku dienas režīmu noteikti sapņoja arī tie saimnieki, kas pandēmijas laikā nolēma iegādāties suni pirmo reizi. Dzīvnieku aizsardzības biedrības “Ar sirdi delnā” vadītāja Andra Tomase stāsta, ka pagājušā gada pavasarī patversmes izjutušas ļoti pastiprinātu interesi par mājdzīvnieku adopciju.

“Pagājušajā gadā bija pilnīgi gribētāju lavīna. Cilvēki sāka strādāt no mājām. Sāka palikt mājās. Kam nebija darba, kas sāka strādāt attālināti. No vienas puses tas viennozīmīgi ir pozitīvs moments, jo tiešām – cilvēks vairāk laika var veltīt tam dzīvniekam. Bet no citas puses, tas ir tāds ļoti emocionāls lēmums,” atzīst Andra Tomase.

Diemžēl šajā pavasarī apstiprinās fakts, ka daudzi nav līdz galam apzinājušies sava spontānā lēmuma nopietnību.

“Šogad savukārt lavīnveidīgi tiek meklētas mājas un nodoti patversmē jauni suņi, kas ir gadu veci. To uzreiz var saprast. To man arī kolēģi ir teikuši,” turpina Andra Tomase. “Šobrīd, kad droši vien sāk pietrūkt finanses vai arī sāk atgriezties darbos, vai vienkārši cilvēki aptver, ka tas bija tā – kā rotaļlieta paņemts vairāk, lai aizpildītu kaut kā laiku brīvo, tad savukārt viņi vairs nav vajadzīgi.”

Ja dzīvnieku patversmes vēl cenšas kontrolēt, vai nākamie saimnieki spēs tikt galā ar suni, kā arī slēdz ar saimniekiem juridiski sastādītu adopcijas līgumu, tad šobrīd vislielākais akmens metams nelikumīgo dzīvnieku pavairotāju dārziņā. Andra Tomase norāda, ka nelegālo pavairotāju piedāvātie suņi “tiek izgrābti kā karsti pīrādziņi vienas dienas laikā” tikko ir jauns metiens.

Andra Tomase 10 gadu ilgajā pieredzē nav sastapusi nevienu saimnieku, kurš, atvedis suni uz patversmi, atzītu savu vainu, ka nemāk vai negrib tikt galā ar mājdzīvnieku. Atstājot suni patversmē, saimnieks it kā nomierina savu sirdsapziņu, taču šķiras no dzīvnieka, ar kuru ilgu laiku dzīvots zem viena jumta, neizjūtot ne mazāko žēlumu.

“ Nesen bija gadījums, ka man bija žēl suni. Es suni izpirku. Par saviem līdzekļiem vienkārši izpirku suni, kurš arī šādi te ņemts. Šobrīd ir 9 mēneši sunītei,” stāsta Andra Tomase. “Cilvēki aizmirsa par viņu. Saņēma naudiņu, jā, mēs liksim baznīcā svecīti, lai viss ir kārtībā. Bez mazākās intereses, kas ar to dzīvnieku notiek.”

Andra Tomase stāsta, ka, aprunājoties ar Vācijas kolēģiem, uzzinājusi, ka tur ir līdzīga situācija – masveidā tiek patversmēs atdoti ap gadu veci suņi.

Raidījumu atbalsta: