Kā pilsētnieks var palīdzēt ielu minčiem

Raidījumā Ķepa uz sirds interesējamies, vai ielu kaķus tikai jābaro vai jāmeklē tiem mājas. Kāpēc nevajag kaķiem dot reņģes un kā pilsētnieks var palīdzēt ielu minčiem? Studijā viesojas kaķu glābēja Laura Podžuka.

Ingrīda Kalviņa kopā ar dzīvesbiedru - Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Ivaru Kalviņu par dzīvniekiem – īpaši kaķiem – rūpējas jau 13 gadu. Laika gaitā ir sakārtotas vairākas kaķu kolonijas, kaķi sterilizēti, izārstēti slimie dzīvnieki un daudziem atrastas mājas. Šobrīd abu aprūpē ir kādi 18 ielu kaķi, kā arī trīs pašu mājas mīluļi. Pie savā paspārnē paņemtajām kaķu kolonijām viņi brauc katru dienu.

“Silts ūdens, kvalitatīva pārtika, ieskaitot svaigu gaļu. Arī sausā barība, Jā – divreiz dienā rītā un vakarā. Un ūdeni mainu. Lai nesasalst, uzmanu. Arī mājiņās, kur it kā nosacīti ir siltāk, liekam viņiem barību iekšā, lai nav tā, ka viss stāv uz vietas un ļoti ātri sasalst,” stāsta Ingrīda Kalviņa.

Rūpējoties par kaķiem, Ingrīda ar vīru dara visu, lai kaķi ir veseli un paēduši, bet apkārtējo māju iedzīvotāji nebūtu dusmīgi un neapmierināti par netīrību un nekārtību pagalmā vai uz ielas.

„Pirmkārt neizmētājam barību, kur pagadās. Mums katram dzīvniekam ir savs trauciņš. Ieliekam barību trauciņā, noliekam dzīvniekiem, kas ir sanākuši uz zināmu laiku, pēc sev zināma pulkstenīša, viņi jau mūs gaida, barību gaida. Viņi paēd. Mēs tos trauciņus novācam,” skaidro Ingrīda Kalviņa.

Kalviņu pāris nekad nedodas prom, iekams kaķi nav izēduši savus trauciņus. Aprūpētāji atstāj vien ūdens bļodu, no kā minčiem padzerties.

„Tādā veidā neatstājot nekādu netīrību, nekādus barības pārpalikumus, jo cilvēkiem nav jājūtas ierobežotiem tāpēc, ka kaut pie mājas vai nu kaķu mājiņa stāv, vai kāds dzīvnieks atnāk ēst. Tādēļ viss aiz dzīvniekiem, kad viņi ir paēduši, tiek novākts,” uzskata Ingrīda Kalviņa.

Ingrīda ievērojusi, ka daudzstāvu mājās iedzīvotāji, it kā gribēdami kaķiem labu, nereti rīkojas pavisam aplam.

„Bezjēdzīgas ēdienu atliekas pa logiem sviež pagalmā. Dzīvnieks neēdīs ne kūku, ne salātus, ne bieti vai ķirbi, vai kabaci. Varbūt cilvēki cerējuši, ka to kāds apēdīs no dzīvniekiem, protams, ka nē. Lai nebūtu nekādu iebildumu pret pārējiem, nevērstos pret dzīvniekiem, nu to es arī daru – es savācu,” turpina Ingrīda Kalviņa.

Kad kaķu aprūpētāji dodas tālākā izbraukumā, rūpes par ielas kaķiem tiek uzticētas kādam domubiedram, kurš cenšas ievērot iedibināto barošanas režīmu, lai kaķu ikdienā nemainītos ierastā kārtība.

Publicistam Lato Lapsam kaķi patīk jau kopš bērnības. Kā pats saka – gadus padsmit viņš ikdienā tur rūpi par ielu kaķiem un ir pārliecināts, ka visiem minčiem var atrast mājas.

„Šobrīd skaits sen ir pazudis, bet es rēķinu, ka savus 2,5 tūkstošus kaķu esmu dabūjis pie vietas,” stāsta Lato Lapsa. „Esmu izgājis visādus ceļus. Sākās, protams ar radiem, draugiem, paziņām. Tad radu un draugu paziņu, paziņām. Tad pienāca kārta sludinājumiem. Bet pēdējos gadus esmu sapratis, ka man ir vienkāršāk uzturēt labus, sirsnīgus, arī daļēji materiālus kontaktus ar pāris veterinārajām klīnikām, kurās es pa vienu galu ielaižu mazus, nošņurkušus, slimus un ne tikai mazus astaiņus, un pa otru galu nāk ārā veseli, nosterilizēti un par sevi pašpārliecināti kaķi.”

Tagad mājas un jauni saimnieki nereti kaķiem atrodas vēl esot klīnikā, bet kamēr Lato ticis līdz šā brīža kārtībai, viņš atzīst, ka minku socializēšanas procesā nekas nav vienkāršs. Daži kaķi pie viņa nodzīvojuši pat pusgadu.

„Man bija viens brīdis, kad mājas pagrabā būrīšos sēdēja drusku vairāk nekā 50 kaķi un tad es biju vienkārši panikā, jo man likās, ka tas ir pasaules gals. Un viņi pie manis paliks uz mūžīgiem laikiem,” atklāj Lato Lapsa.

Emocionāli ir visgrūtāk, ja nekāda modernā veterinārā medicīna nespēj glābt dzīvību slimiem dzīvniekiem. Savukārt, lai tiktu galā ar ielas kaķu mežonīgo raksturu, jābūt pacietībai. Lai gan Lato atzīst, ka pasen ir bijuši pāris gadījumi, kad kapitulējis un palaidis kaķi atpakaļ ielas dzīvē.

„Protams, tie visi kaķi nodzīvojuši īsu mūžiņu un tādā vai citādā veidā gājuši bojā. Kopš tā laika es stingri pieturos pie tā, ka atpakaļ nevienu nelaižu,” skaidro Lato Lapsa. „Kamēr kaķis ir maziņš viņu var, nebūs labi laikam tā teikt, bet var lauzt. Pirmkārt, nepārtraukti mīcīt pa rokām. Man bija kaķis, kurš šausmīgi gribēja sakost visu, ko vien var, bet tad tu tikmēr bāz viņam mutē to biezo cimdu, kamēr kaķis saprot, ka par viņu ņirgājas, saprot, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi un atmet šo niķi.”

Raidījumu atbalsta:

Raidījumu atbalsta: