Kucēns vai pieaudzis – kāds suns būs vispiemērotākais? Kā noteikt suņa raksturu pirms dzīvnieks ienācis mūsu mājās? Kas ir testi uz dzīvnieka agresiju vai bailēm, interesējamies raidījumā Ķepa uz sirds. Raidījuma viesis: dzīvnieku uzvedības eksperts, kinologs Alberts Čipuštanovs.

Kādreiz Sarmīte Strazdiņa audzēja dogu un rotveileru šķirnes kucēnus. Taču gadu gaitā nav spējusi samierināties ar to, ka vismaz puse no saimniekiem, kas iegādājas kucēnus, izturējušies pret viņas lolojumiem nevērīgi – gan nepareizi turēti, gan nepareizi audzināti. Tāpēc suņu bērnu Sarmītes mājās vairs nav. Toties viņas plašajā saimniecībā, kur audzē zirgus, vienmēr vieta atrodas pieaugušiem suņiem. Pašlaik pie saimnieces ir seši mājas mīluļi. Sarmīti viņas suņi vienmēr atrod paši. Pareizāk sakot, pie Sarmītes tiek atvesti pieauguši suņi, ar ko saimnieki netiek galā, vai arī citu apstākļu dēļ nevar viņus vairs paturēt.

„Esmu izaudzinājusi četrus bērnus un vienmēr ir bijuši istabā 4-5 suņi. Un neviens bērns nav sakosts,” norāda Sarmīte Strazdiņa. „Bērniem jāmāca lieta, ka suns arī ir personība, individualitāte. Nevar vienmēr viņu traucēt, viņš nav rotaļlieta. Viņš nav uzvelkams  Un nav noliekams mierā, kad izdomā – es vairs nespēlēšos”

Sarmīte, kura ir vadījusi suņu apmācības grupu nodarbībās, ir pārliecināta – ja viņa ar neaudzināmo suni netiks galā, tad to neizdarīs neviens.

„Pie mums nonāca dobermanis, kas bija sakodis visus un saimniekam skalpu atplēsis. Un viņš man stāstīja – kā es viņu situ ar ķēdi... Es domāju, jā – kas tagad būs. Bet nē – pēc tam viņš bija pats brīnišķīgākais suns, kas sargāja bērnus, vilka bērnu no ūdens ārā, jo domāja, ka viņš slīkst,” stāsta Sarmīte Strazdiņa.

Pie Sarmītes dzīvo arī pieņemtais rotveilers, kuram tagad ir četri gadi. Gimene sķīrās, un suns kļuva lieks, neviens paņemt nevarēja, arī likvidēt negribēja. Sarmīte neslēpj, ka sākumā sadzīvo nav bijis viegli.

Divi dobermaņi un rotveilers ir arī Lienes Romanovskas mājas mīluļu kompānija. Arī viņa mājās uzņēma pirmo dobermaņu meiteni, kad sunītei jau bija pusgads. Dobermanis bijis vīra sapnis. Meklējot suni, neviens kucēns nav uzrunājis, līdz atraduši sludinājumu un ieraudzījuši Neimas foto, un Vecgada vakarā devušies divu stundu ilgā braucienā pēc sava suņa, ko iepriekšējie saimnieki vēlējās atdot, jo bērniem parādījusies alerģija.

„Mēs aizbraucām, nebijām vēl izkāpuši no mašīnas, mūs sagaidīja. Un es jau zināju, ka Neima brauks mājās,” atmina Liene Romanovska. „Kad mēs ieraudzījām, tā bija tā iekšējā sajūta – tas ir mūsu suns. Mums viņš ir jāpaņem.”

Toreiz Liene vēl nav zinājusi, ka Neima ir suns ar visiem ciltsrakstiem. Piedaloties izstādēs, Liene iepazinusies ar suņu audzētāju, kas dzīvojusi kaimiņos. Kādu dienu kaimiņiene parādījusi jau pieauguša rotveilera Dināra foto, kas bijis kucēns no viņas audzētavas, taču līdzšinējā saimniece devusies strādāt uz ārzemēm un atdevusi suni audzētājai.

„Tā bija atkal tā sajūta. Līdzīgi kā cilvēki, kad iemīlas. Vienkārši zini, ka tas ir tavs. Un tajā brīdī bailes pat nav tādas. Vienkārši tā apziņa, ka tu tiksi galā,” atzīst Liene Romanovska.

Kā sava veida zīmi Liene skaidro faktu, ka visi suņi, kad Liene ieradusies viņiem pakaļ, zinājuši, ka viņi dodas mājās.

„Pirmā meitene – dobermaņu sunīte – viņa nedomājot, ielēca mašīnā. Mums teica, ka viņa mašīnā raud, nebrauc, viņa visu ceļu gulēja. Rotveilers vienkārši piegāja pie mūsu kāpņu telpas, nepaskatījās uz savu audzētāju, viņš zināja, ka iet mājās. Nepagrieza pat galvu, viņš nāca ar mani svešu cilvēku,” stāsta Liena Romanovska.

Trešais suns – trīs  gadus vecais dobermanis Ferdinands pie Lienes ir gadu. Šim stāstam pati saimniece vēl īsti nespēj noticēt. Tās pašas rotveileru audzētājas dobermaņu mamma gaidījusi kucēnus. Liene ik pa laikam apmeklējusi topošo māmiņu, runājusies un stāstījusi, ka viņai piedzims brūns kucēns Ferdinands. Kad Ferdinands piedzimis, Liene bijusi apņēmības pilna kucēnu ņemt, bet vīrs un draudzenes sākušas atrunāt, jo dzīvoklī, kur dzīvo divi bērni un divi lieli suņi, ņemt trešo suni, nebūtu prāta darbs.

“Es attiecos. Es raudāju, viņu pārdeva uz Rīgu prom. Paliku es bez kucēna. Sekoju līdzi viņa dzīves stāstam,” turpina Liene Romanovska.

Pēc gada Ferdinandu atveda atpakaļ pie audzētājas, jo suns bijis pārāk aktīvs, neklausīgs un saimnieki nav varējuši ar viņu tikt galā. Arī tad Liene no Ferdianda atteikusies. Pēc tam gada laikā suns dzīvojis vismaz četrās pilsētās un vienmēr atdots atpakaļ viena un tā paša iemesla dēļ – suns neklausa. Trešo reizi Liene suni nepaņēma, jo bijusi sava trešā bērna gaidībās, bet Ferdinands devies uz Inčukalnu uz pagaidu mājām, kamēr audzētāja atradīs īsto saimnieku. Kad Lienes mazulim palikuši četri mēneši, Liene spērusi izšķirošo soli.

„Es saprotu, ka nē – Liene, tu esi izdarījusi lielāko kļūdu dzīvē. Iesēdos mašīnā kopā ar audzētāju, sāku zvanīt uz Inčukalnu – mēs braucam pakaļ, viņam ir jābūt mājās,” stāsta Liene “Es visu ceļu gandrīz noraudāju pie stūres. Tā sajūta, ka viņš ir mans. Viņam bija jābūt kopā ar mani. Ko viņš nabaga suņa dzīvē bija pa diviem gadiem izcietis,” vērtē Liene.

Mīlestību, ko sajutusi no suņa, nevar vārdos izteikt. Liene atzīst, ka kļūda bijusi klausīties apkārtējo padomos un suni nepaņemt uzreiz.

Raidījumu atbalsta: