Kā rīkoties, kad mīlulis aiziet mūžībā - apbedīt vai kremēt? Kāpēc apbedīšana piemājas dārziņā var izrādīties pretlikumīga, skaidrojam raidījumā Ķepa uz sirds. Studijā dzīvnieku kapsētas un krematorijas “Citi medību lauki” vadītājs Kristaps Rūķītis.

Patrīcijas Ravēnas suns pirms nepilna gada zaudēja cīņā ar onkoloģisku slimību. Jau zinot, ka drīz būs jāšķiras, Patrīcija domājusi, kā savu mīluli apglabāt. Skatoties kādu raidījumu, uzzinājusi, ka Ķīnā un arī citviet pasaulē ir kapsētas, kur uz aizgājēju apglabātiem pelniem nevis liek pieminekļus, bet stāda kokus. Patrīciju ideja par savdabīgo reinkarnāciju ļoti iedvesmojusi, tādēļ nolēmusi, ka pēc suņa nāves rīkosies tāpat.

“Kad mēs sataisījāmies pēdējo reizi, es sapratu, ka tā ir pēdējā reize, kad mēs braucam pie ārsta, es nezinu, kāpēc es iedomājos – nogriezīšu kādu spalvas kušķīti. Es nogriezu. Es nezinu – pie sevis padomāju DNK varbūt. Kādreiz uztaisīšu klonu no sava mīluļa,“ atminas Patrīcija.

Kad pēc injekcijas izdarīšanas vetārsts jautājis, vai sunīti saimniece vēlas kremēt atsevišķi, Patrīcija sapratusi, ka viņai vairs morāli nepietiks spēka pēc trīs dienām atkal atgriezties klīnikā, lai saņemtu sunīša pelnus.

„Es atcerējos, man taču ir šī šķipsna. Man nevajag nemaz tos pelnus un to visu trādirīdi,” bilst Patrīcija.

Patrīcijai jau sen bija piefiksējusi, ka viņas lielā meksikāņu kaktusa lapas nedaudz asociējas ar nupat mūža miegā aizmigušo četrkājaino mīluli.

„Es nolauzu trīs “bērniņus” no sava lielā kaktusa un iestādīju. Nopirku ļoti skaistu puķu podiņu – tā kā rokas, kad ir apķērušas to augu un es vienkārši paliku apakšā spalviņu un pa virsu iestādīju šos trīs “bērniņus”. Godīgi sakot, es reāli esmu laimīga,” atzīst Patrīcija. “Sēžot, tepat ir man darba vieta, skatoties, principā 100 reizes dienā paskatoties uz to kaktusu, iedomājoties savu mīļo suni.”

Līva Šmaukstele ar savu kaķu senioru devās pie ārsta nenojaušot, ka kaķa veselības stāvoklis ir tik slikts, ka šis būs viņu pēdējais brauciens uz klīniku. Kad bijis jāizvēlas, ko ar mīluļa ķermeni darīt, saimniece pamatīgi samulsusi. Vēl joprojām Līva nevar pati sev atbildēt uz jautājumu, vai ātrumā izdarījusi pareizo izvēli, proti – kopējo kremāciju.

“Es neesmu kapu gājējs, es nekad neesmu apsvērusi šos te dzīvnieku kapus. Jo, manuprāt, nav nepieciešama kapu kopiņa, lai atcerētos kaut ko. Bet tās kremācijas vietas, opcijas es izvērtētu un atrastu, ko es varētu atļauties un kas man liktos pieņemamāks, nekā masveida kremācija,” atzīst Līva.

Inga Adamane dzīvo lauku mājā, tādēļ ģimenes trīs suņi un četri kaķi satīti sedziņās un kopā ar savām mīļmantiņām atdusas īpašā vietā dārzā.

„Dārzā mēs zinām – tur, kur ir tās ziemcietes konkrētajās vietās mums ir katram sunītim, katram kaķītim sava vietiņa. Mēs vai nu pujenes esam uzstādījuši, vai rododendru uzstādījuši,” stāsta Inga. “Un vēl mums ir tradīcija uz Ziemassvētkiem uzlikt svecīti un aizdedzināt. Mums pēdējais sunīts – viņam īpašā vietiņa ir tur, kur mājās viņš gulēja, tur pie sienas ir viņa fotogrāfija. Tā ir viņa īpašā vietiņa.

Ir trīs veidi, kā Latvijā saimnieki drīkst apbedīt savus mājdzīvniekus – stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Veterināro objektu uzraudzības daļas vecākais eksperts Ainārs Uļjans. Dzīvniekus var apglabāt kādā no piecām reģistrētajām dzīvnieku kapsētām – Babītes novadā, Cēsīs, Gulbenē, Bauskas novadā vai Jēkabpilī. Dzīvnieku kremācija iespējama četrās krematorijās – Rīgā, Babītes novadā, Jelgavā un Daugavpils novadā. Trešais variants – apglabāt savu mīluli sev piederošā zemē. Tiesa, arī tad, ja mājdzīvnieka atdusas vieta ir izvēlēta saimnieka dārzā, ir jāievēro virkne nosacījumu. Vietai ir jābūt norobežotai, tā nedrīkst būt lauksaimniecības zeme un publiski pieejama vieta, kā arī daudzdzīvokļu namam pieguloša teritorija. Tāpat savus kaķus un suņus privātīpašumā nedrīkst apglabāt līdzās dažādām ūdenstilpēm un vietām, kur tiek ņemts dzeramais ūdens.

„Līķis ir jāaprok vismaz vienu metru dziļumā. Likumdošanās ir pateikts – uzberot vismaz 1 m zemes kārtu. Un vēl viens būtisks nosacījums – šajā aprakšanas vietā ir aizliegts uzlikt pieminekli,” skaidro Ainārs Uļjans.

PVD mēdz saņemt sūdzības par privātās teritorijās nepareizi izdarītiem dzīvnieku apbedījumiem. Ja dienests pārkāpumu fiksē, saimniekam tiek dots laiks apbedījuma vietu sakārtot atbilstoši noteikumiem.

“Ja tur ir uzlikts piemineklis, tas ir jānovāc. Ja noteiktajā laikā šo pārkāpumu nebūs novērsis, viņam tiek uzlikts sods. Sods ir ,sākot no 50 eiro līdz pat 10 tūkstošiem eiro. Turklāt šo sodu var uzlikt katru nedēļu,” norāda Ainārs Uļjanovs.

Kāpēc gan likumdevējs ir aizliedzis privātmājas dārzā uz mīluļa atdusas vietas uzlikt pieminekli, PVD pārstāvis nemācēja paskaidrot.

Raidījumu atbalsta: