Raidījumā Ķepa uz sirds skaidrojam, vai vajag savu suni laist pie otra suņa iepazīties? Ko darīt, ja svešs suns uzbrūk manējam un kāpēc saimniekam bieži jāaizsargā suns nevis ir otrādi? Skaidro kinologs, suņu uzvedības eksperts Ivo Svenne.

Ja redz pretim nākam saimnieku ar suni pie pavadas, visi Ķepa uz sirds uzrunātie suņu saimnieki vispirms pajautā viņam, vai var laist abus mīluļus saostīties un kopīgi paluncināt astes.

Taču, ja ceļā gadās satikt suni bez pavadas, un reizēm arī bez saimnieka, tad ir dažādi varianti, kā novērst incidentu, kas var beigties visai skumji.

Ramona Ganiņa ir saimniece nelielam suņukam, kuru, satiekot agresoru, varētu arī paņemt rokās. Tomēr Ramona to neiesaka darīt, jo gan suni, gan sevi saimnieks noliek sarežģītā situācijā – rokas viņam ir aizņemtas, bet suns tiek turēts – tāpēc nevar ne aizbēgt, ne sevi aizstāvēt.

„Vissliktākais, manuprāt, tajā visā stāstā ir tas, ka viņš jums ir priekšā, jūs turat suni priekšā. Ja kādam kodīs, leks virsū un kodīs, visticamākais, tas būs viņš,” vērtē Ramona Ganiņa. „Ja suns ir liels, parēķiniet, viņš pieslienas pakaļkājās, viņa seja, Vācu aitu sunim, pieņemsim, ir jūsu sejas augstumā.”

Ramona spriež, ja sunim ir uzbrucis cits suns, saimniekam savs mīlulis ir jāpalaiž vaļā, lai dzīvnieks var aizbēgt. Tikai pateicoties tam, ka Ramonas suns kāda konflikta laikā nebija pie pavadas, viņam izdevās palīst zem automašīnas, kur lielākais suns – agresors – klāt netika.

Arī Krista Motivāne tikai pēc piedzīvotā starpgadījuma sapratusi, ka briesmu gadījumā, suns ir jālaiž vaļā nevis jāturpina turēt pie pavadas.

„Tā bija mana lielākā kļūda, jo suns aptinās man ap kājām, piespiedās man klāt un būtībā stafiņam bija ideāla iespēja viņam kārtīgi iekosties aiz priekšējās ķepiņas,” atminas Krista. „Bija ļoti dziļa brūce, kur īstenībā paveicās, ka sunīts izdzīvoja, jo ārsti teica, ka tur mazliet bijis līdz sirsniņai. Vienkārši traģiski.”

Ģirts Staris savu vācu aitu suni jau no mazām dienām skolo un audzina. Ģirts ir lietpratējs, kā rīkoties, ja viņa sunim uzbrūk cits rējējs, jo pieredzējis vairākus starpgadījumus. Visiespaidīgākais risinājies nesen. Ģirts devies pastaigā, kad pamanījis pie žoga stāvam divus lielus kaukāziešus, kas vēro gan Ģirtu, gan viņa suni.

„Viņi lēnā garā skatās uz mani, pēta, nāk manā virzienā. Suņi nāk man virsū. Viņiem ausis ir maksimāli spicas, ka redzi, ka viņš ir maksimāli ieinteresēts,“ stāsta Ģirts.

Kad suņi pienākuši klāt apmēram 20 metru attālumā, Ģirtam kļuvis skaidrs, ka tā nebūs nekāda draudzības vizīte. Lai arī sapratis, ka ar diviem suņiem tikt galā nebūs viegli, ņēmis situāciju savās rokās.

„Ko es izdarīju? Es atāķēju nost no pavadas suni. Turēju pie kakla siksnas. Otrā rokā pavada. Un tad, kad viņi bija diezgan tuvu, es sāku bļaut: „davai, ka prom, mājā! Kur klīsti apkārt!” Skaļā toni,” turpina Ģirts. “Suņi pirmā reizē saraujas, es apstājos. Atkal sāka rūkt un nākt arvien tuvāk. Kad viņi pienāca 2 metru tuvumā, es ar visu spēku sāku ar pavadu vicināties viņiem sejā un bļaut virsū.“

No lielā izbrīna vai izbīļa, suņi nolaistām astēm devušies prom un Ģirts cīņu bija vinnējis.

Gunita Valdmane nekad domās nebija modelējusi situāciju, ka pēkšņi no privātmājas pagalma var izskriet un uzbrukt viņas papilona suņukam augumā daudz lielāks milzenis. No lielā šoka Gunita pati iestājusies par savu mīluli, uzmetoties svešiniekam virsū.

„Principā pasitu viņu padusē un ar rokām mēģināju attaisīt žokli vaļā. Tas bija vienīgais, ka ienāca prātā, ko es varēju darīt,” atminas Gunita.

Vienā brīdī svešinieks palaidis vaļā Gunitas suni, bet saimniece nav paspējusi nostāties starp abiem un negantnieks vēlreiz meties papilonam virsū.

„Otrreiz viņš uzklupa – ieķēra vēderā. Tad otru reizi es suni nogāzu gar zemi, aiz vaiga aizķēru ar diviem pirkstiem rāvu – tā kā to vaigu mēģinātu atplēst vaļa. Un tajā brīdī viņš – nezinu, vai es izdarīju kaut ko, kas viņam nepatika, viņš palaida vaļā manu suni . Un tad es spēju jau nostāties starp abiem diviem un paspēt saķert savu rokā,” turpina Gunita.

Kostas brūces suņu konflikta laikā ir vetārstu ikdiena un ierindojas kodumu TOP 3 sarakstā, stāsta vetārsts Kristaps Reķis.

„Ir dzīvnieki, kas aiz bailēm kož. Ir dzīvnieki, kuri kož mērķtiecīgi,” raksturo Kristaps Reķis. “Ja ir uzbrucis ar agresiju, ar mērķi kaut ko nodarīt, tad ir viņiem tie instinktīvie punkti, kuros kost. Dzīvībai bīstamie un sāpīgie. Ausis ir ļoti sāpīgas. Sakožot ausis, dzīvnieks tiek tā kā izslēgts uz kādu brīdi, viņš pazaudē orientāciju laikā. Un tad tas dzīvnieks, kas uzbrūkm var atkārtoti kost un mērķtiecīgi kost kaut kur, kur ir vadošie asinsvadi, piemēram, kaklā.”

Vetārsts uzsver: visos nelaimes gadījumos, kas beidzas ar sāpīgiem kodumiem un nereti letālu iznākumu, nav vainojami suņi, bet gan viņu saimnieki.

Raidījumu atbalsta:

Raidījumu atbalsta: