Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotajā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz runājam par digitālo nevienlīdzību.

Lielākajai daļai cilvēku mūsdienās digitālie rīki un mediji ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa, daži pat teiktu, ka pārāk liela, jo šķiet, ka daudzi nevarētu bez tiem dzīvot. Lielākā daļa Eiropas Savienības iedzīvotāju ir sajūsmā par tehnoloģiju attīstību, ko nodrošina sabiedrības digitalizācija. Jūlija sākumā publicēta aptauja liecināja, ka gandrīz trīs ceturtdaļas eiropiešu uzskata – ikdienas sabiedrisko un privāto pakalpojumu digitalizācija atvieglo viņu dzīvi. Taču 23% aptaujāto tā nedomā.

Iespējams, ka šie cilvēki ir daļa no grupas, kuru ietekmē tehnoloģiskā plaisa Eiropas sabiedrībā, ko dēvē par „digitālo nevienlīdzību”. Tā izslēdz veselas sabiedrības grupas – vecākus, mazāk izglītotus, nabadzīgākus, izolētākus. Īsāk sakot, šie cilvēki neizmanto datorus vai citas digitālās ierīces, dod priekšroku skaidras naudas maksājumiem, izmanto papīra formāta dokumentus un viņiem ir ierobežota piekļuve internetam.

Mūsu kolēģi tikās ar dažiem no šiem cilvēkiem Bulgārijas Stara Zagoras pilsētā.

„Es dodu priekšroku skaidras naudas maksājumiem, iespējams, tāpēc, ka piederu vecākajai paaudzei un nepietiekami orientējos tehnoloģijās. Varbūt skaidra nauda ir ērtāka,” sacīja kāda kundze.

„Es maksāju skaidrā naudā. Man tā ir ērtāk. Dažās valsts iestādēs es izmantoju arī norēķinu karti,” sacīja kāds vīrietis.

Bavārijas Digitālās transformācijas pētniecības institūta vadītājs Rolands Štircs paskaidroja, ka digitālajai plaisai var būt dažādi veidi.

„Ne visiem ir, piemēram, viedtālrunis vai interneta pieslēgums, tāpēc pastāv digitālā plaisa aprīkojuma ziņā. Vēl viena joma, kurā var pastāvēt digitālā plaisa, ir digitālās prasmes jeb spējas, zināšanas un attieksme, kas nepieciešama, lai pārdomāti un patstāvīgi izmantotu informācijas un komunikācijas tehnoloģijas un lai tās izmantotu uzdevumu veikšanai, problēmu risināšanai, informācijas organizēšanai vai sadarbībai ar citiem. Arī šajā jomā Eiropā pastāv atšķirības ne tikai starp dažādu valstu iedzīvotājiem, bet arī pašu valstu iekšienē, piemēram, Vācijā,” sacīja Štircs.

Problēma ir tāda, ka šie faktori bieži vien sakrīt, un ar to var izskaidrot, kāpēc lauku apvidos ir mazāk cilvēku ar digitālajām prasmēm, sacīja nevalstiskās organizācijas „World Vision” nodaļas Rumānijā izpilddirektore Mihaela Nabera.

Tehnoloģiju ieviešana aizņem arvien vairāk laika

Interesanti, ka digitālo tehnoloģiju ieviešana faktiski notiek līdzīgi kā citu savulaik jaunu tehnoloģiju, piemēram, stacionāro tālruņu un televizoru, ieviešana. Tas notiek šādi: kad „novatori” jeb turīgākie un izglītotākie cilvēki ir pieņēmuši jauno tehnoloģiju, tā pāriet uz jaunākiem sabiedrības slāņiem un/ vai cilvēkiem ar salīdzinoši augstu izglītības līmeni. Pēc tam tā izplatās „agrīnajā vairākumā”, kas ir konservatīvāki, bet aktīvāki un atvērtāki idejām. Visbeidzot, tā nonāk līdz pēdējai grupai – atpalicējiem. Tie vienmēr ir visvecākie, vismazāk izglītotie un viskonservatīvākie.

Mojca Štruca, kura Slovēnijas Digitālās pārveides ministrijā rūpējas par digitālo iekļaušanu, saka, ka, tehnoloģijām kļūstot sarežģītākām, jaunu tehnoloģiju ieviešana aizņem vairāk laika. Tas notiek visā Eiropas Savienībā, un, jo lielāka un dziļāka ir digitālā plaisa sabiedrībā, jo ilgāks ir šis cikls un lielāka negatīvā ietekme uz sabiedrību. To ilustrē arī situācija Vācijā, ko skaidroja Rolands Štircs.

Kavēšanās apgūt tehnoloģijas rada tālejošas sekas dažādos dzīves aspektos - sociālajā, ekonomiskajā, izglītības un, visbeidzot, arī politiskajā jomā. Pirmkārt, tas var novest pie izolētības, jo īpaši vecāka gadagājuma iedzīvotāju, lauku kopienu un mājsaimniecību ar zemiem ienākumiem vidū. To var pastiprināt sava veida kultūras plaisa starp tiem, kas ir tehnoloģiski zinoši, un tiem, kas nav tehnoloģiski zinoši. Otrkārt, runājot par ekonomisko ietekmi, tehnoloģiju plaisa var izpausties kā digitālo prasmju trūkums, kas ir būtisks, lai gūtu panākumus mūsdienu izglītības sistēmās.

Pēc tam cilvēki, kuriem nav šo prasmju, nonāk neizdevīgākā situācijā, jo darba tirgus arvien vairāk pieprasa digitālās prasmes. Tāpēc darbs, ko šie cilvēki iegūst, būs zemāk atalgots, tādējādi nostiprinot nabadzības un nepietiekamas nodarbinātības ciklu un pastiprinot viņu atstumtību.

Visbeidzot, kopienas ar ierobežotu piekļuvi tehnoloģijām ir īpaši neaizsargātas pret dezinformācijas, viltus ziņu un populistiskas retorikas ietekmi, norādīja politologs Hristo Pančugovs.

Eksperti uzskata, ka šāda situācija ir biežāk sastopama mazāk regulētās informācijas vidēs.

Atšķirību novēršana

Lai mazinātu digitālo plaisu, ir vajadzīgi ieguldījumi infrastruktūrā, izglītībā un sociālajās programmās, lai nodrošinātu visiem iedzīvotājiem vienlīdzīgu piekļuvi digitālajiem resursiem. Tāpēc Eiropas Savienība ir uzsākusi iniciatīvu „Digitālā desmitgade”, kas ir vērsta uz digitālo prasmju uzlabošanu, digitālo infrastruktūru, uzņēmumu digitalizāciju un publisko pakalpojumu digitalizāciju. Tajā ir izvirzīti vērienīgi mērķi Eiropai līdz 2030. gadam, tostarp panākt, ka 80% iedzīvotāju ir digitālās prasmes, visām mājsaimniecībām ir ātrs interneta pieslēgums un 75% uzņēmumu izmanto mākoņdatošanu, mākslīgo intelektu un lielos datus.

Tomēr jūlijā publicētajā Eiropas Komisijas progresa ziņojumā par „Digitalizācijas desmitgadi” norādīts, ka Eiropas Savienība nesasniegs savus mērķus ar pašreizējiem dalībvalstu centieniem. Ziņojumā norādīts, ka netiek atvēlēts pietiekami daudz līdzekļu digitālajām prasmēm, labam interneta pieslēgumam, mākslīgajam intelektam un datu analīzei.

Aplēses liecina, ka investīciju deficīts ir ievērojams: lai sasniegtu 2030. gada mērķus, varētu būt nepieciešami papildu 477 miljardi eiro gadā. Eiropas Savienība arī saskaras ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju speciālistu trūkumu, neraugoties uz vērienīgajiem mērķiem apmācīt vairāk cilvēku.

Ietekme vēl nav skaidra

Lai gūtu labumu no digitālajām tehnoloģijām, nepietiek tikai ar to, ka tās ir pieejamas cilvēkiem. Būtībā digitālās tehnoloģijas ir pieejamas ikvienam. Lai tās pareizi izmantotu un gūtu maksimālu labumu, tagad ir nepieciešams vairāk prasmju.

Iespējams, ka Eiropas nākamās paaudzes spēs lietot planšetdatoru, vēl pirms iemācīsies runāt. Taču mēs pamazām sākam apzināties arī digitalizācijas negatīvo ietekmi un nepieciešamību izglītot cilvēkus par to.

Digitālo tehnoloģiju ieviešana sev līdzi nes virkni izaicinājumu. Ja pieņemam, ka agrāk vai vēlāk fiziskā piekļuve tehnoloģijām būs diezgan labi nodrošināta visā Eiropas Savienībā, vai mēs varam izveidot atbildīgu un ilgtspējīgu digitālo sabiedrību? Vai mēs izprotam digitalizācijas pārveidojošā spēka apjomu, mērogu un ātrumu?

Sīčs Zoltāns, kurš specializējas digitālajā un mediju izglītībā un vada Izglītības departamentu Kāroli Esterhāzi Katoļu universitātē Ungārijā, sniedza negatīvu vērtējumu par mūsu valstu spēju tikt galā ar situāciju, jo īpaši attiecībā uz lielajiem tehnoloģiju uzņēmumiem.

Daudzējādā ziņā šī transformācija ir vēl spēcīgāka nekā iepriekšējās tehnoloģiskās revolūcijas. Tai ir potenciāls apdraudēt mūsu demokrātiju, sociālo kohēziju un vērtības.  Mēs esam runājuši par populisma pieauguma risku, ko rada sociālie plašsaziņas līdzekļi, taču pastāv arī manipulācijas un politiskās iejaukšanās risks. Pētījumi liecina, ka Kremļa tā dēvētās hibrīdkara stratēģijas pret Eiropas Savienību ietvaros Maskava pārpludina sociālo tīklu „Facebook” un citas platformas ar propagandu un viltus ziņām. To mērķis ir šķelt eiropiešus tādos aktuālos jautājumos kā klimats vai migrācija. Tās sēj šķelšanos un aizvainojumu mūsu sabiedrībās.

Priekšā vēl vairāk izaicinājumu

Kas var radīt nākamos izaicinājumus? Visticamāk, mākslīgais intelekts, jo, vai mums tas patīk vai nē, šī tehnoloģija strauji ienāk mūsu dzīvē. Iespējamā mākslīgā intelekta tehnoloģiju ļaunprātīga izmantošana pret mūsu sabiedrības neaizsargātākajām grupām, iespējams, ir vēl satraucošāka. Tāpēc valsts iestādēm ir jābūt proaktīvām, lai nodrošinātu, ka šī tehnoloģija tiek pareizi izprasta un ieviesta, uzskata Aco Momčilovičs, kurš vada Globālo mākslīgā intelekta ētikas institūtu.

Šoreiz runājām par to, ka sabiedrībai ir jāpielāgojas jaunajām tehnoloģijām, bet vai mums nevajadzētu to mainīt? Iespējams, ir nepieciešama fundamentāla paradigmas maiņa, kas nosaka, ka tehnoloģijām ir jāpielāgojas cilvēku sabiedrībām, lai tās kalpotu cilvēcei, nevis otrādi. Tas ir jautājums, uz kuru mēs sākam rast atbildi, vismaz attiecībā uz digitalizāciju, uzskata pētnieks Ugu Paredešs no Portugāles.