Krievijas karš Ukrainā ir nepārprotami pārkārtojis Eiropas Savienības drošības un aizsardzības politiku un aizsācis jaunu laikmetu Eiropā. Vācijas kanclera Olafa Šolca tagad jau slavenais termins „Zeitenwende” jeb „vēsturiskais pagrieziena punkts” noteikti ir trāpīgs, jo karš Eiropas teritorijā ir pamudinājusi visas Eiropas Savienības dalībvalstis pārskatīt savu aizsardzības stratēģiju un ieguldījumus tajā.

Gan Eiropas līderi, gan pilsoņi ir pauduši stingru atbalstu Eiropas Savienības aizsardzības spēju uzlabošanai, un šis vēstījums skaidri un gaiši izskanēja arī Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Kolēģu apkopotie viedokļi apliecina milzīgo interesi par šo jautājumu un tā sarežģītību, proti, par to, kādai jābūt vai nevajadzētu būt Eiropas Savienības lomai aizsardzībā, kas pēc daudziem desmitiem gadu atkal ir nonākusi uzmanības centrā.

Eiropas ziņu radiostaciju tīkla „Euranet Plus” veidotā raidierakstā „Ko Eiropa var sniegt?” šoreiz pievēršamies Eiropas Savienības drošībai un aizsardzībai.

Aizsardzība un drošība pat Eiropas kontinentā parasti nav Eiropas Savienības kompetencē. Vēsturiski diskusijas par to ir bijušas saistītas ar NATO, ko varam dēvēt arī par Eiropas vairogu. Eiropas Savienība un NATO kopš to izveides ir attīstījušās paralēli. Tām ir kopīgas vērtības un stratēģiskās intereses, kā arī pārklājas to dalībvalstis.

Lai gan tas nebūt nebija Putina nodoms, Krievijas pilna mēroga uzbrukums Ukrainai stiprināja NATO. Vispirms par vēlmi iestāties NATO paziņoja Somija un Zviedrija. Bet tam sekoja 2023. gada janvārī parakstītā Eiropas Savienības un NATO kopīgā deklarācija, trešā vēsturē, kurā ir izklāstīts abu organizāciju redzējums par to, kā tās sadarbosies pret kopīgiem drošības apdraudējumiem.

Taču ir kāds „bet”: pēdējos gados ASV ir pieaugusi neapmierinātība ar to, ka ne visas no pārējām 31 NATO dalībvalsts ievēro apņemšanos tērēt aizsardzībai vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP) – pagājušajā gadā lielākā daļa no tām šo mērķi nav sasniegušas. Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir zems – tradicionāli aptuveni 1,5%. Turpretī ASV 2023. gadā ASV militārais budžets veidoja divas trešdaļas no visiem NATO aizsardzības izdevumiem.

ASV prezidenta amata kandidāts Donalds Tramps ir piedraudējis briesmu gadījumā nesniegt palīdzību NATO „parādniekiem” jeb dalībvalstīm, kuras nepilda savas finansiālās saistības. Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Sandis Šrāders uzskata, ka Trampa iespējamā atgriešanās Baltajā namā var kalpot kā mudinājums Eiropas valstīm rīkoties.

Bulgārijas diplomāts un pastāvīgais pārstāvis ANO Stefans Tafrovs piekrīt, ka ir pienācis laiks Eiropas valstīm uzņemties lielāku atbildību par savu drošību.

Tikmēr arī Krievija nav sēdējusi rokas klēpī salikusi. 2021. gadā tā armijai atvēlēja 5,9% no sava IKP, kas ir daudz vairāk nekā Eiropas Savienības dalībvalstis ar labākajiem ekonomiskajiem rādītājiem. Bet 2023. gadā Krievijas militārie izdevumi veidoja aptuveni 16% no kopējiem valsts izdevumiem. Tāpēc nav iemesla pašapmierinātībai, norādīja Matejs Avbeljs, kurš ir Eiropas tiesību profesors Nova Goricas Jaunajā universitātē. 

Eiropas militāri tehnoloģiskā atpalicība no Krievijas ir acīmredzama, apgalvo Marija Berlinska, kura ir viena no dibinātājām iniciatīvai „Drones for Victory”. Viņa aicināja Eiropu mācīties no kļūdām, kas tiek pieļautas karā Ukrainā:

Pēdējie divi kara gadi Ukrainā ir būtiski mainījuši Eiropas drošības perspektīvas, un arvien lielāka daļa no Eiropas NATO dalībvalstu IKP tiek novirzīta militārajiem izdevumiem. Patiesībā NATO mērķis – divi procenti – arvien vairāk tiek uzskatīts par atskaites punktu, nevis par robežvērtību, kas jāsasniedz.

Šī remilitarizācijas tendence ir vērojama visā pasaulē - tā ir reakcija uz plašu miera un drošības situācijas pasliktināšanos.

Aizsardzības vajadzību apmierināšana nākotnē

Aizsardzības savienība bez NATO nav iedomājama, taču tas nenozīmē, ka nav iespējams līdzsvarot Atlantijas aliansi Eiropas virzienā un pārskatīt sadarbības modeli.

ES ir spērusi patiešām pozitīvu soli šajā virzienā, stiprinot savu tā dēvēto „stratēģisko autonomiju” aizsardzības un drošības jomā, kas pēdējos gados bija mazinājusies. Protams, dalībvalstis joprojām aicina Eiropas Savienību šajā jomā rīkoties aktīvāk.

Vairākas krīzes – Covid, enerģētika, ... pat Tramps! – ir izkustinājušas Eiropas Savienību no tā, ko daži sauktu par ilūzijas stāvokļa jeb ilgstoši valdošās pārliecības, ka brīva tirdzniecība un atvērts tirgus nodrošinās bloka vajadzības. Pēdējā laikā Eiropas Savienība ir centusies mazināt atkarību no trešajām valstīm, un tas ir izdevies, lai gan pagaidām ar nelieliem panākumiem.

Eiropas Savienība ir palielinājusi finansējumu vairākām kopīgām aizsardzības iniciatīvām, piemēram, PESCO iniciatīvai, kuras mērķis ir veicināt kopīgus aizsardzības projektus un uzlabot bloka dalībvalstu sadarbspēju, un Eiropas Aizsardzības fondam, kas atbalsta kopīgus pētniecības, attīstības un iepirkumu projektus.

Aizsardzības pētnieks Brunu Kardozu Reišs no Lisabonas Universitātes institūta skaidroja šādu iniciatīvu nozīmi. Viņu papildina Eiropas Savienības tiesību profesors Alberto Miglio no Turīnas Universitātes.

Paredzams, ka būs vairāk kopīgu iepirkumu iniciatīvu, lai panāktu lielākus ietaupījumus un samazinātu dalībvalstu izmaksas. Tomēr tas būs iespējamas tikai tad, ja izdosies pārliecināt dalībvalstis ieguldīt arī savus līdzekļus.

Eiropas Savienība varētu arī veicināt un atvieglot vienota aizsardzības ražojumu tirgus izveidi un sadarbību kopīgās operācijās. Tas neapšaubāmi palīdzētu nodrošināt Eiropas bruņoto spēku mijiedarbību.

Taču, neraugoties uz visu potenciālu, Briseli kavē tās nespēja rīkoties ātri, uzskata Vaidots Malinionis, atvaļinātais pulkvedis, kurš vada Lietuvas Aizsardzības atbalsta fondu.

Aizsardzības portfelis Briselē?

Aizsardzības politika nav Eiropas Savienības kompetencē, un nav arī centienu, lai tā tāda kļūtu. Dalībvalstis joprojām ir atbildīgas par aizsardzību, un Eiropas loma ir atbalsts, koordinācija, finansējums un stimuli. Tāpēc vismaz pagaidām nav atsevišķa Eiropas aizsardzības komisāra portfeļa. 

Eiropas Savienībai ir augstais pārstāvis, kas koordinē ārpolitiku, un rūpniecības komisārs, kas ietver arī aizsardzības nozari. Taču Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena ir aicinājusi domāt par Eiropas Savienības aizsardzības komisāra amatu.

Bet, ko Eiropas aizsardzības komisārs darītu un ko tam vajadzētu darīt, ņemot vērā Eiropas Savienības ierobežoto kompetenci šajā jomā? Pirmkārt, viņš vai viņa precizētu Eiropas Savienības attiecības ar NATO un veicinātu sadarbību šajā jomā, sprieda Rumānijas aizsardzības ministra padomnieks Radu Dobricoiu.

Vaids Malionionis uzskata, ka Eiropas Savienības aizsardzības komisārs varētu vairāk sekmēt regulējuma saskaņošanu.

Iespējamo uzdevumu saraksts var turpināt un turpināt - darbs pie hibrīdapdraudējumu novēršanas, sadarbība kiberaizsardzības jomā, izlūkdatu apmaiņas uzlabošana - iespējams, ka aizsardzības komisāra amata izveide tomēr nav tik nereāla.

Ceļā uz ES armiju?

Vēl viens aktuāls temats, kas mūsu kolēģu intervijās izskanēja atkārtoti, ir Eiropas armija.

Lai gan lielākā daļa Eiropas valstu ir atteikušās no karadienesta, desmit gadu laikā kopš Krievijas īstenotās Krimas aneksijas 2014. gadā šī tendence ir mainījusies. Tikai Eiropas Savienībā Austrija, Kipra, Dānija, Igaunija, Somija, Grieķija, Latvija, Lietuva, Kipra, Latvija un Zviedrija ir atsākušas kādu no obligātā militārā dienesta veidiem.

Tomēr mūsdienās militārais iesaukums nav agrākā militārā dienesta kopija. Tas drīzāk ir tendēts uz jauktu sistēmu visos aspektos - brīvprātīgie un profesionāļi, vīrieši un sievietes.  

Bet vai ar obligāto iesaukumu pietiek, vai tomēr ir pamats izveidot Eiropas armiju?  Horvātu militārais analītiķis un Velika Goricas Universitātes profesors Marinko Ogorecs sacīja, ka armija vēl nav reāla perspektīva.

Arī Ungārijas armijas pulkvežleitnants Ferencs Vukičs bija skeptiski noskaņots.

Iespējams, reālāka perspektīva ir tāda, ka Eiropas Savienība atbalstītu kopīgas mācību programmas un militārās mācības, Eiropas militāro akadēmiju un militārā personāla apmaiņas programmas, lai veicinātu kopīgu Eiropas aizsardzības kultūru.

Kur ir griba, tur ir arī ceļš...

Viena lieta, ko noteikti var teikt par karu Ukrainā, ir tā, ka šie agresijas draudi pie Eiropas austrumu robežām ir veicinājuši atbalstu ciešākai sadarbībai aizsardzības jomā. Un politiskā griba padara iespējamu visu, uzsvēra slovēņu tiesību profesors Matejs Avbeljs.

Karš Ukrainā noteikti ir pierādījis, ka, ja ir politiskā griba, Eiropas Savoenība var rīkoties ātri un efektīvi, norādīja arī ilggadējs Eiropas Savienības aizsardzības politikas vērotājs Nikolā Gross-Verheide.

Deviņpadsmit valstis, tostarp 11 Eiropas Savienības dalībvalstis, nesen sanāca kopā, lai parakstītu Normandijas deklarāciju D-dienas 80. gadadienā. Tās bija vienisprātis, ka „ir jādara vēl vairāk”, lai izveidotu „spēcīgāku un spējīgāku Eiropas aizsardzību”.

Un jā, saraksts patiešām ir garš, kad runa ir par to, kā Eiropas Savienība varētu pastiprināt savus centienus aizsardzības jomā. Taču, iespējams, ka Briselei pirmām kārtām būtu jākoncentrējas uz dalībvalstu darbības veicināšanu un koordinēšanu, pret ko, šķiet, pašas dalībvalstis neiebilst.