Pēdējos mēnešos Eiropas zemnieki ir izgājuši ielās, lai paustu savu neapmierinātību un izteiktu satraukumu par lauksaimniecības nākotni. Lai gan veic smagu darbu un praktiski bez brīvdienām, daudzu lauksaimnieku, jo īpaši mazo zemnieku, dzīves apstākļi bieži vien ir grūti, un viņi nesaņem pienācīgu kompensāciju par sava darba augļiem. Viņu sūdzību saraksts ir garš, un viņi sauc pēc palīdzības.

Šajā raidieraksta „Ko Eiropa var sniegt?” sērijā žurnālisti apkopoja lauksaimnieku un nozares ekspertu viedokli, lai mēģinātu saprast, kāpēc zemnieki ir aizvainoti un ko Eiropas Savienība varētu darīt viņu labā.

„Mums, lauksaimniekiem, ir aizvien mazāk teikšanas. Pat tad, kad runa ir par mūsu darbu, nevienu neinteresē mūsu viedoklis. Katrs dara tikai to, ko pats uzskata par vajadzīgu. Domāju, ka arī tāpēc mums ir problēmas atrast jaunos zemniekus, kas vēlētos saimniekot, tādu ir arvien mazāk. Jebkurā citā nozarē var dabūt darbu par daudz labāku samaksu. Ir brīvdienas, brīvas nedēļas nogales, bet šeit tā nav. Jaunie lauksaimnieki to apzinās arvien vairāk.”

Tikai retais varētu iebilst slovēņu lauksaimniekam Andrejam Pernatam. Lauksaimnieku dzīve patiešām ir grūta, tāpēc daudzi no mums jūt simpātijas pret viņiem.

2020. gadā Eiropas Savienībā bija 9,1 miljons lauku saimniecību, kas aizņēma aptuveni 38% bloka zemes. Aptuveni divas trešdaļas no šīm saimniecībām bija mazākas par pieciem hektāriem. Taču arvien pieaug tendence samazināt saimniecību skaitu un palielināt to platību. 

Protams, Eiropas lauksaimniecība ir ļoti daudzveidīga ne tikai saimniecību lieluma, bet arī ģeoloģijas un topogrāfijas, klimata un neaizsargātības, pārvaldības filozofijas un pat ražošanas veida ziņā. Ir skaidrs, ka Francijas bioloģiskā vīna ražotāja, Dānijas cūkaudzētāja un Grieķijas tradicionālā olīvu audzētāja situācija ir krasi atšķirīga.

Bet, kādas ir mūsu lauksaimnieku kopīgās problēmas? Itālijas lauksaimniecības ražotāju asociācijas „Copagri” prezidents Tommazo Batista nosauca, viņaprāt, galvenās problēmas – iespēja noteikt godīgu cenu, pārmērīga birokratizācija, agroķīmisko līdzekļu ierobežošana, klimata pārmaiņas.

Portugāles dienvidu reģiona lauksaimnieku apvienības prezidents Fransišku Palma runā par līdzīgām problēmām.

Ungārijas lauksaimnieku asociācijas priekšsēdētājs Ištvāns Jakabs stāsta, ka tieši lētās importa produkcijas ieplūšana bija galvenais iemesls, kāpēc viņš piedalījās nesenajos protestos.

Naudai ir nozīme

Taisnīga atlīdzība par lauksaimniecības produktiem, protams, ir ārkārtīgi svarīga, jo īpaši mazo un vidējo lauksaimnieku izdzīvošanai. Rumāņu lauksaimnieks un protestētājs Aleksandrs Degjanskis papildina iepriekš sacīto par lauksaimnieka profesijas ekonomiskās dzīvotspējas samazināšanos.

Neapšaubāmi, ka graudu ražotājiem naudas līdzekļi ir ierobežoti. Ir ne tikai pieaugušas izejvielu un enerģijas cenas, bet arī ir daudz starpnieku ceļā no saimniecības līdz galdam, tostarp pārvadātāji, pārstrādātāji un mazumtirgotāji, no kuriem katrs paņem daļu no aizvien mazākās peļņas.

Mazie un vidējie lauksaimnieki parasti nesadarbojas pietiekami, un viņiem nav iespēju iegūt tādu ietekmi tirgū, kas ļautu sev nodrošināt labākus nosacījumus. Šo problēmu ir grūti atrisināt, skaidroja Zagrebas Universitātes Lauksaimniecības fakultātes profesors Ivo Grgičs.

Tāpēc lielākā daļa lauksaimnieku nevar iztikt bez subsīdijām, ko nodrošina Eiropas Savienības kopējā lauksaimniecības politika. Tās mērķis ir atbalstīt lauksaimniekus un nodrošināt Eiropas ar pārtiku, skaidroja Igaunijas reģionālo lietu un lauksaimniecības ministrs Madiss Kallass.

Izmēram ir nozīme

Patiesībā daudziem mazajiem lauksaimniekiem kopējā lauksaimniecības politika dažkārt ir vairāk problēma nekā risinājums. Šī politika ir kritizēta par to, ka tā dod priekšroku lielajām saimniecībām, kaitējot mazajām. Tradicionāli subsīdijas tika piešķirtas, pamatojoties uz īpašumā esošās vai lauksaimniecībā izmantotās zemes platību. Tas nozīmēja, ka lielākas saimniecības saņēma vairāk naudas, un tas kopā ar apjomradītiem ietaupījumiem ļāva tām ražot lētāk nekā mazajām saimniecībām.

Pēdējos gados Eiropas Komisija ir mēģinājusi risināt šīs problēmas, liekot lielāku uzsvaru uz vides ilgtspēju un lauku attīstību saskaņā ar tā saukto stratēģiju „no saimniecības līdz galdam”. Šīs iniciatīvas, kas ir daļa no Eiropas Savienības „zaļā kursa”, mērķis ir veicināt ilgtspējību lauksaimniecībā un pārtikas nozarē.

Taču velns slēpjas detaļās. Ekoshēmas ir labs piemērs tam, kas daudziem lauksaimniekiem nav izdevies, kā iepriekš minēja „Copagri” prezidents Tommazo Batista. To mērķis ir iedrošināt un atalgot lauksaimniekus, kuri brīvprātīgi ievieš lauksaimniecības praksi, kas pozitīvi ietekmē vidi vai klimatu, piemēram, bioloģisko lauksaimniecību, saudzējošu augsnes apstrādi vai agromežsaimniecību.

Valstu valdības lemj par to, kā attiecīgajā valstī tiek izmantots kopējās lauksaimniecības politikas finansējums, tostarp ekoshēmām. Taču sarežģīto administratīvo, tehnisko un uzraudzības prasību dēļ daudzu valstu valdības nav spējušas nodrošināt, lai šīs shēmas būtu viegli pieejamas lauksaimniekiem, jo īpaši tiem, kuriem ir ierobežoti resursi.

Bioloģiskā lauksaimniece Violeta Olejarčika no Polijas sacīja, ka viņa pilnībā atbalsta daudzus Eiropas Savienības lauksaimniecības politikas pamatprincipus, tomēr lauksaimniekiem, jo īpaši mazajiem, ir pārāk daudz birokrātisku šķēršļu, kas jāpārvar.

Olejarčikai piekrita Mindaugs Mačulevičs, kurš vada Kauņas apriņķa lauksaimnieku apvienību. Viņš uzsvēra, ka virkne Eiropas Savienības reformu lauksaimniecības nozarē ir piespiedusi mazos un vidējos lauksaimniekus būt gandrīz vai grāmatvežiem.

Ir jābūt uzmanīgiem, lai neatbaidītu mazos lauksaimniekus, jo viņi sniedz ievērojamus sociālos un vides ieguvumus, piebilda Nikolajs Genovs. Viņš ir priekšsēdētājs kooperatīvā „Hrankoop”, kas darbojas Bulgārijā.

Ko lauksaimnieki var sagaidīt?

Ko tad lauksaimnieki sagaida no Eiropas Savienības?  Galvenokārt viņi vēlas skaidrību un vienkāršošanu, lauksaimniecības eksperts Valters Zelčs sacīja Latvijas Radio. Zelčs uzsvēra – ja Brisele vēlas panākt lauksaimnieku atbalstu, ir jāveido konstruktīvs dialogs.

Protams, attīstību nevar uzskatīt par ilgtspējīgu, ja tā neļauj cilvēkiem pelnīt iztiku, norādīja domnīcas „Žaka Delora institūts” Briselē ģenerāldirektore Ženevjeva Ponsa.

Ja runājam par importu no valstīm ārpus bloka Eiropas lauksaimnieki aicina nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus attiecībā uz kvalitātes prasībām. Lielākā daļa no viņiem neuzstāj, ka Eiropas Savienības standarti būtu jāsamazina, bet uzskata, ka Eiropas Savienībai būtu jārāda piemērs pārējai pasaulei, sacīja Stoilko Apostolovs, kurš vada Bulgārijas bioloģiskās lauksaimniecības fondu.

Vienkāršus risinājumus sarežģītām problēmām sniedz tikai populistiskas partijas, kas nepārprotami vēlas gūt labumu no Eiropas lauksaimnieku dusmām.

Taču, kā redzams, lielākā daļa lauksaimnieku nav pret Eiropas kvalitātes un vides prasībām kā tādām. Tā vietā viņi prasa, lai viņus labāk uzklausītu un atbalstītu viņu centienus apvienot daudzās un dažādās lomas: sekmēt pārtikas ražošanas drošību un ilgtspēju, lauku attīstību, klimata pārmaiņu mazināšanu un pielāgošanos tām, bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, tehnoloģiju ieviešanu... Sarakstu var turpināt.

Eiropai ir uzmanīgi jāieklausās šajos lauksaimniekos, jo pašreizējais modelis nekādi nav ilgtspējīgs, norādīja Ženevjeva Ponsa.

Pēdējās nedēļās un mēnešos dalībvalstu un Eiropas Savienības politiķi ir pastiprinājuši dialogu ar lauksaimniecības nozari. Taču arī patērētājiem ir sava loma, jo īpaši attiecībā uz gatavību tērēt nedaudz vairāk, lai atbalstītu vietējos lauksaimniekus, nodrošinātu kvalitāti un atvieglotu mūsu kolektīvo zaļo apziņu.